Eragons

-   Tā varētu būt, pārspīlēti savaldīgi piekrita Sloans. Tomēr gribētos zināt, cik vērtīgs tas ir. Ja tu pats nejēdz, es iesaku atrast tirgoni, kas zina, vai arī pieņemt manu piedāvājumu trīs kronas.

-   Tas ir nožēlojams darījums! Akmenim jābūt vismaz desmit reižu vērtīgākam, Eragons protestēja. Par trim kronām neva­rētu nopirkt gaļu pat vienas nedēļas iztikai, kur nu vēl visai garajai ziemai.

Sloans paraustīja plecus. Ja tev nepatīk mans piedāvā­jums, pagaidi, līdz ieradīsies tirgoņi. Un tagad ej, šī saruna mani ir nogurdinājusi.

Tirgoņi bija klīstoša sīktirgotāju, joku meistaru un stāst­nieku grupa, kas Kārvahallā ieradās katru pavasari un ziemu.

Šie vīri uzpirka visu, ko cieminiekiem un lauku saimniekiem bija izdevies izaudzēt vai uzmeistarot, un pārdeva viņiem to, kas bija nepieciešams, lai izdzīvotu vēl nākamo gadu: sēklas, lopus, audumus, arī cukuru un sāli.

Taču Eragons nevarēja gaidīt pavasari, līdz viņi ieradīsies; tas bija pārāk ilgi, viņa ģimenei gaļa bija nepieciešama jau tūlīt.

-    Labi, es piekrītu, viņš atcirta.

-    Lai iet, es atnesīšu tev gaļu. Mani jau nu gan tas īpaši nesatrauc, tomēr kur tu šo akmeni atradi?

-    Divas diennaktis jāiet līdz tai vietai Korē…

-   Un tagad vācies! Sloans pieprasīja, pastumjot malā ak­meni. Viņš nikni aizslāja līdz letes galam un sāka kasīt nazim piekaltušus asins traipus.

-    Kāpēc? vaicāja Eragons. Viņš piegāja tuvāk akmenim, it kā sargājot to no Sloana dusmām.

-    Es negribu pīties ar kaut ko tādu, ko tu atnes no tiem nolā­dētajiem kalniem! Vāc prom to savu raganu akmeni! Sloana roka pēkšņi paslīdēja, un viņš iegrieza ar nazi sev pirkstā, tomēr it kā nemaz nemanīja to. Miesnieks turpināja kasīt, notašķī­dams nazi ar svaigām asinīm.

-    Tu atsakies man pārdot gaļu?

-   Jā! Ja vien tu nemaksā skaidrā, Sloans norūca un ciešāk satvēra nazi, dodamies prom. Ej, iekams neesmu tev sadevis pa ādu!

Piepeši atsprāga vaļā ārdurvis. Eragons apmetās riņķī, saga­tavojies vēl kādām nepatikšanām. Ienāca smagnējs vīrs, vārdā Horsts. Sloana meita Katrīna, sešpadsmitgadīga meitene, nāca aiz viņa, apņēmīgi izslējusi zodu. Eragons bija pārsteigts, viņu ieraugot. Meitene parasti neiesaistījās strīdos, kas bieži gadījās viņas tēva skārnī. Sloans piesardzīgi paraudzījās uz ienācējiem un sāka apsūdzēt Eragonu. Viņš, ko tu neteiksi, negrib…

-    Klusu! uzbrēca Horsts dārdošā balsī un nokrakšķināja pirkstu kauliņus. Viņš bija Kārvahallas kalējs, par to liecināja viņa resnais kakls un skrandainā ādas skotele. Spēcīgās rokas bija kailas līdz pat elkoņiem, bet caur krekla apkakli bija redza­ma krietna daļa no matainajām, muskuļotajām krūtīm. Melna, nevienādi apgriezta bārda raucās un cilājās līdzi viņa žokļu muskuļiem. Sloan, ko tu šoreiz esi izdarījis?

-    Neko. Viņš uzmeta Eragonam slepkavniecisku skatienu, tad sāka žēloties: Šis… puika ienāca un sāka kaulēties ar mani. Es lūdzu, lai viņš iet prom, bet šis nekustējās ne no vietas. Es pat piedraudēju viņam, bet tas necēla ne ausu! Šķita, ka Sloans sarūk augumā, kad skatījās uz Horstu.

-    Vai tā ir taisnība? kalējs jautāja.

-   Nē! atbildēja Eragons. Es viņam piedāvāju šo akmeni apmaiņā pret kādu mazumiņu gaļas, un viņš to pieņēma. Kad pateicu, ka atradu akmeni Korē, viņš atteicās tam pat pieskar­ties. Kāda starpība, no kurienes tas nācis?

Horsts ziņkārīgi paskatījās uz akmeni, tad atkal pievērsās miesniekam. Kāpēc tu netirgojies ar viņu, Sloan? Man pašam Kores vārds neiet pie dūšas, taču, ja runa ir par akmens vērtību, esmu gatavs likt ķīlā savu naudu.

Kādu brīdi jautājums palika bez atbildes. Tad Sloans nolaizī­ja lūpas un sacīja: Tas ir mans skārnis. Es te varu darīt visu, ko gribu.

Katrīna iznāca no Horsta aizsega un atmeta pār plecu savus kastaņbrūnos matus, tie novizēja kā kausēta vara strūkla. Tēvs, Eragons grib maksāt. Pārdod viņam gaļu, un tad mēs varēsim iet vakariņās.

Sloana acis bīstami samiedzās. Ej mājās, skuķi, tā nav tava darīšana… Es teicu: ej\ Katrīnas seja sastinga, un viņa izgāja no istabas saspringusi un neteikdama ne vārda.

Eragons neapmierināts skatījās, taču neiedrošinājās iejauk­ties. Horsts paraustīja bārdu un pieklājīgi sacīja: Labi, tu vari tirgoties ar mani. Cik daudz gaļas tu gribēji nopirkt, Eragon? Viņa vārdi atbalsojās visā telpā.

-    Cik vien pietiktu naudas.

Horsts izvilka maku un sakrāva monētas kaudzē. Dod man labākos gaļas gabalus. Pārliecinies, lai to būtu gana daudz un Eragona soma būtu pilna. Miesnieks vilcinājās, un viņa ska­tiens šaudījās no Horsta uz Eragonu. Tu nerīkotos prātīgi, ja atteiktos man pārdot gaļu, Horsts piebilda.

Nikni lūrēdams, Sloans devās uz blakustelpu. Līdz viņiem nonāca neprātīgas ciršanas un tīšanas troksnis un lamuvārdi. Pēc vairākām gaidu pilnām minūtēm viņš atgriezās, nesdams kaudzi ietītas gaļas. Miesnieka sejā nepakustējās ne vaibsts, kad Horsts sniedza naudu. Sloans turpināja tīrīt nazi, izliekoties nevienu neredzam.