Eragons

Turklāt Eragonam nelika mieru vēl kāda doma: kas bija viņa tēvs? Selēna sacīja, ka nezina, bet, lai arī kurš tas būtu, viņš nekad Eragonu nav meklējis. Tomēr zēns vēlējās noskaidrot, kas viņš ir, vai vismaz uzzināt tēva vārdu. Viņš vēlējās zināt, kāds ir viņa mantojums, no kādas dzimtas viņš cēlies.

Jauneklis nopūtās, devās pie naktsgaldiņa un noskaloja seju, nodrebinādamies no aukstā ūdens, kas tecēja pa skaustu. Atsvaidzinājies viņš izvilka akmeni no pagultes un nolika uz plaukta. Rīta gaisma to glāstīja, metot siltu ēnu uz sienu. Viņš pieskārās akmenim vēl vienu reizi un devās uz virtuvi, nepacietīgi vēlēdamies redzēt savu ģimeni. Garovs un Rorans tur jau ēda ceptu cāli. Eragons abus sveicināja, Rorans smaidot cēlās viņam pretī.

Rorans bija divus gadus vecāks par Eragonu muskuļots, plecīgs un kustībās lēnīgs. Viņi viens otram bija kā īstie brāļi.

Rorans smaidīja. Es priecājos, ka esi atgriezies. Kāds bija ceļojums?

-    Grūts, Eragons atteica. Vai tēvocis pastāstīja, kas notika? Viņš pastiepās pēc cāļa gabala un kāri ķērās klāt brokastīm.

-    Nē, atbildēja Rorans, un stāsts sākās no jauna. Rorana uzstājības dēļ Eragons nolika malā cāli un devās parādīt akmeni. Tas tika godbijīgi aplūkots, taču jau pēc mirkļa Rorans nervozi apjautājās: Vai tev izdevās parunāt ar Katrīnu?

-    Nē, man nebija nekādas iespējas; es taču sastrīdējos ar Sloanu. Tomēr viņa tevi gaidīs, kad ieradīsies tirgoņi. Es iedevu vēstuli Horstam, viņš to nodos Katrīnai.

-    Tu pateici Horstam? Rorans neticīgi pārvaicāja. Tā bija domāta tikai Katrīnai. Ja es vēlētos, lai visi uzzina par mums, es sakurtu ugunskuru un signalizētu ar dūmiem. Ja par to uzzinās Sloans, viņš man vairs neļaus Katrīnai tuvoties.

-    Horsts būs piesardzīgs, Eragons pārliecinoši atbildēja. Viņš Sloanam neļaus nevienam darīt pāri, īpaši jau tev. Ro­rans gan nebija pārliecināts par to, tomēr neturpināja strīdu. Viņi atgriezās pie maltītes nerunīgā Garova sabiedrībā. Kad ēdamais bija nokopts pa tīro, visi trīs devās strādāt uz lauka.

Saule bija neredzēti auksta un blāva, no tās bija visai maz labuma. Zem dienas spīdekļa visu redzošajām acīm viņi novāca pēdējos miežus un novietoja klētī. Vēlāk savāca stīgojošos ķir­bjus un salika pagrabā. Pēc ilgajām darba stundām bija patī­kami izstaipīt sapūlētos muskuļus un priecāties, ka visa raža nu ir novākta.

Nākamās dienas viņi aizvadīja, gatavojot pārtiku ziemai: sālot un skābējot dārzeņus, lobot pupas un zirņus.

Deviņas dienas pēc Eragona atgriešanās no kalniem atpūta sniegavētru, un tā sāka plosīties virs ielejas. Sniegs krita mil­zīgiem klājieniem, nosegdams visus laukus baltus. Viņi uzdro­šinājās atstāt māju, tikai lai salasītu malku un pabarotu lopus, jo baidījās noklīst gaudojošajā vējā un aizputinātajā apkārtnē. Kamēr brāzmas tricināja smagos logu slēģus, viņi pavadīja laiku pie plīts. Pēc dažām dienām vētra mitējās, atklājot skatam svešu pasauli ar mīkstām, baltām kupenām.

-    Tirgoņi šogad varētu arī neierasties, jo laiks ir pavisam slikts, Garovs sacīja. Jau tagad viņi ir nokavējušies. Mēs dosim tiem iespēju un pagaidīsim, tikai tad brauksim uz Kārvahallu. Taču, ja viņi neparādīsies, mēs nopirksim nepieciešamos krāju­mus pie pilsētas ļaudīm.

Viņš jau bija samierinājies ar šo faktu.

Tomēr, dienām ejot, viņos auga nemiers, jo tirgoņi vēl aiz­vien nerādījās. Viņi reti pārmija kādu vārdu, un mājinieki kļuva arvien nomāktāki.

Astotajā rītā Rorans izgāja uz ceļa un pārliecinājās, ka tir­goņi nav gājuši garām. Viņi veltīja dienu sagatavošanās darbiem ceļam uz Kārvahallu un sadrūmuši meklēja kaut ko pārdošanai. Tajā pašā vakarā Eragons atkal izmisumā pārlūkoja ceļu. Viņš atklāja dziļas grambas, kas bija iespiedušās sniegā, un starp tām daudzas pakavu pēdas. Sajūsmināts viņš joza mājās, un sagatavošanās darbi iedegās ar jaunu sparu.

Vēl pirms rītausmas viņi iekrāva ratos daļu ražas. Garovs ielika gada laikā iekrāto naudu ādas maciņā un rūpīgi pieka­rināja to pie jostas. Eragons satīto akmeni ielika starp graudu maisiem, lai tas neaizripotu, ja rati pēkšņi atsistos pret ceļa grambām.

Ātri pabrokastojuši, viņi iejūdza zirgus un iztīrīja taku līdz lielceļam. Tirgoņu rati jau bija izbraukuši kupenas, tādēļ ceļš bija vieglāks. Ap dienas vidu viņi ieraudzīja Kārvahallu.

Dienasgaismā mazais ciems izskatījās stipri vien lielāks; to piepildīja ļaužu izsaucieni un smiekli. Tirgoņi bija ierīkojuši apmetni tukšā laukā ciema nomalē. Rati, teltis un ugunskuri bija izkaisīti visapkārt spilgti krāsas plankumi baltajā sniegā. Četras trubadūru teltis bija izrotātas īpaši krāšņi. Nemitīga ļaužu straume plūda no nometnes uz ciemu.

Pūlis mutuļoja pie spilgtu telšu un stendu rindas, aizspros­todams galveno ielu. Zirgi zviedza, sabijušies no trokšņa. Sniegs bija gludi nomīdīts un spīdēja kā ledus, citviet to bija izkausē­juši ugunskuri. Smaržām, kas vēdīja visapkārt, pievienojās arī grauzdētu lazdu riekstu aromāts.