Eragons

Eragons bija tikko nolauzis lāsteku no lieveņa, kad turpat netālu ieraudzīja Sloanu. Miesnieks viņu nepamanīja, tādēļ Eragons, nodūris galvu, metās ap stūri tam pakaļ uz Morna krodziņu.

Krogā bija karsts un gaiss pilns ar salkaniem dūmiem no sprēgājošām dūmu svecēm. Urgļa melnie ragi attālums starp to galiem bija tikpat liels kā viņa izplestās rokas bija piekārti virs durvīm. Lete bija gara un zema, daudzie galdiņi sadrūzmēti vienā tās galā, kur apmeklētāji varēja sagriezt gaļu. Morns stāvēja pie letes, uzrotījis piedurknes līdz elkoņiem. Viņa sejas apakšdaļa bija īsa un saspiesta, it kā viņš būtu turējis zodu uz slīpripas. Ļaudis pulcējās pie lieliem ozolkoka galdiem un ieklausījās divu tirgoņu sarunā. Tie agri bija beiguši darījumus un ienākuši krodziņā iedzert alu.

Morns atrāva skatienu no krūzes, ko tobrīd slaucīja.

-    Eragon! Prieks tevi redzēt! Kur tad tavs tēvocis?

-    Iepērkas. Eragons paraustīja plecus. Kādu laiku vēl būs prom.

-   Un Rorans arī ir te? jautāja Morns, laizdams lupatu pāri nākamajai krūzei.

-   Jā, šogad neviens no lopiem nesaslima un viņam nevaja­dzēja palikt mājās.

-    Labi, labi.

Eragons pamāja uz abu tirgoņu pusi. Kas tie tādi?

-    Graudu uzpircēji. Viņi iepērk graudus par smieklīgi zemu cenu un tagad stāsta visādas pasakas, cerot, ka arī mēs uzķersimies.

Eragons saprata, kāpēc Morns bija tik sašutis. Cilvēkiem vajag to naudu. Mēs nevaram bez tās iztikt. Kādus stāstus?

Morns nošņaukājās. Viņi teic, ka vārdeni noslēguši vie­nošanos ar urgļiem un pulcē armiju, lai mums uzbruktu. Viņi domā, ka, tikai pateicoties mūsu karaļa žēlastībai, mēs esam bijuši pasargāti it kā Galbatoriksam būtu kāda daļa gar mums, ja arī mūs nosvilinātu līdz ar zemi… Ej paklausies viņos. Man pārāk daudz darba, lai atstāstītu tos melus.

Pirmais tirgonis ar savu milzīgo augumu pilnībā aizpildīja krēslu, kas iečīkstējās pie katras kustības. Uz viņa sejas nebija ne miņas no bārdas vai ūsām, viņa mazās, resnās rokas bija gludas kā bērnam un savilktās lūpas īgnumā izliecās, kad viņš lika pie tām krūku. Otram vīram bija sārta seja. Āda ap viņa apakšžokli bija sausa un bieza un kā nokaisīta ar tauku pum­pām, tā spīdēja kā sapelējis, auksts sviests. Pārējais tirgoņa ķermenis pretstatā kaklam un žokļiem bija nedabiski tievs.

Pirmais tirgotājs nesekmīgi centās iedabūt savas izplūdu­šās miesas krēslā. Viņš sacīja: Nē, nē, jūs nesaprotat. Vienīgi pateicoties valdnieka nemitīgajiem pūliņiem, jūs te varat runāt ar mums, būdami drošībā. Ja viņš savā gudrībā nolems liegt jums savu palīdzību, vainojiet paši sevi!

Kāds iebļāvās: Skaidra lieta, kāpēc tad jūs nepastāstāt mums, ka Jātnieki ir atgriezušies? Un katrs nojums nogalinā­jis simtiem elfu? Vai domājat, ka mēs esam bērni, kas noticēs jūsu pasakām? Mēs paši varam parūpēties par sevi. Pārējie ieķiķinājās.

Tirgotājs jau gribēja atbildēt, kad pēkšņi viņa kalsnais biedrs pārtrauca sakāmo ar rokas mājienu. Viņa pirkstos iemirdzējās mākslīgie dārgakmeņi.

-   Jūs nesaprotat. Mēs zinām, ka Impērija nevar parūpēties par katru no mums personīgi, kā mums gribētos, taču tā spēj turēt urgļus un citus riebekļus grožos, lai tie neuzbrūk šai, viņš kādu brīdi meklēja īsto vārdu, vietai.

Tirgotājs turpināja: Jūs dusmojaties uz Impēriju par netais­nīgu izturēšanos pret ļaudīm, un uz to jums ir tiesības, taču val­dība nevar izdabāt ikvienam. Konflikti un strīdi ir neizbēgami. Tomēr daudziem no mums nav par ko sūdzēties. Katrā novadā ir kāda dumpinieku grupa, kas nav mierā ar varu.

-   Jā gan, ierunājās kāda sieviete, ja vien vārdenus var saukt par mazu grupu!

Resnais vīrs nopūtās. Mēs jau teicām, ka vārdeni nedomā jums palīdzēt. Šādas baumas izplata tikai daži nodevēji, cen­šoties sagraut Impēriju un pārliecināt mūs, ka īstais drauds ir iekšienē, nevis ārpusē pie mūsu robežām. Tiem prātā gāzt valdnieku un iegūt savā īpašumā mūsu zemes. Viņiem visur ir savi spiegi, kamēr notiek gatavošanās iebrukumam. Nekad nevari būt drošs, kurš strādā viņu labā.

Eragons nepiekrita viņa vārdiem, taču tirgotāju sacītajam varēja noticēt, un ļaudis māja ar galvu. Jauneklis paspēra soli uz priekšu un teica: Kā jūs to zināt? Es taču arī varu teikt, ka mākoņi ir zaļi, taču tāpēc vien tie nemaina krāsu. Pierādiet, ka neesat melojuši!

Abi vīri nikni skatījās uz viņu, kamēr pārējie ciema iedzī­votāji klusēdami gaidīja atbildi. Kārnais tirgonis ierunājās pir­mais. Viņš vairījās ieskatīties Eragonam acīs. Vai jūsu bērni nezina, kā jāuzvedas? Vai jūs ļaujat puikām izaicināt vīrus, kad vien tiem ienāk prātā?

Klausītāji nemierīgi sarosījās un pievērsa dusmīgus skatie­nus Eragonam. Tad kāds vīrs ieteicās: Atbildi uz jautājumu.

Mēs vienkārši paļaujamies uz veselo saprātu, iesāka res­nais, un viņam uz augšlūpas parādījās sviedru lāsītes. Atbilde saniknoja ciema iedzīvotājus, un strīds turpinājās ar jaunu spēku.