Eragons

Merloka balsī ieskanējās nepacietība: Vai jūs kādreiz esat dzirdējis, ka akmens skanētu šādi? Viņš pagrāba no spilve­na dunci un uzsita ar tā asmeni pa akmeni. Gaisā notrīsēja tīra skaņa un tūlīt pat izgaisa. Eragons uztraucās, ka akmens varētu tikt sabojāts. Merloks pagrieza akmeni pret viņiem. Jūs neatradīsiet nevienu skrambu vai bojājumu vietā, kur atsitās duncis. Šaubos, vai tam varētu ko nodarīt, ja arī sistu ar āmuru.

Garovs sakrustoja rokas uz krūtīm un kļuva domīgs. Starp viņiem nolaidās klusums. Eragons netika gudrs. Man ari šķiet, ka akmens Korē nonācis ar maģijas palīdzību, taču vai to būtu radījusi maģija ? Kāpēc un kādam nolūkam ?

Beidzot jauneklis nenoturējās un pavaicāja: Cik tas ir vērts?

-    Nevaru pateikt, ar nožēlu novilka Merloks. Esmu pār­liecināts, ka daži cilvēki par to maksātu ļoti dārgi, taču neviens no viņiem nav atrodams Kārvahallā. Jums būtu jādodas uz dienvidu pilsētām, lai atrastu pircēju. Lielākajai daļai cilvēku tas ir dīvains nieks nekas tāds, par ko varētu tērēt naudu, kad jāpērk mājsaimniecībā daudz nepieciešamākas lietas.

Garovs nekustīgi skatījās telts griestos kā spēlmanis, kas apsver likmes. Tas nozīmē, ka jūs to nepirksiet?

Tirgotājs nevilcinoties atbildēja: Nav vērts riskēt. Es varētu atrast tam turīgu pircēju pavasara braucienā, taču neesmu par to pārliecināts. Un arī tad, ja atradīšu, samaksāt varēšu tikai nākamajā gadā, kad atgriezīšos. Nē, jums jāatrod kāds cits tirgonis. Tomēr es gribētu zināt… Kāpēc jūs gribējāt runāt slepeni?

Eragons nolika akmeni un tikai tad atbildēja: Tāpēc, viņš pameta skatienu uz Merloku, lai novērtētu, vai tas aizsvilsies tāpat kā Sloans, ka es to atradu Korē un šejieniešiem tas lāgā nepatīk.

Merloks izbiedēts paskatījās uz viņu.

-   Vai tu zini, kāpēc es un pārējie tirgotāji šogad esam iera­dušies tik vēlu?

Eragons papurināja galvu.

-    Mūsu ceļojumu pavadīja neveiksmes. Šķiet, Alagēzijā tagad valda haoss. Mēs nespējām izvairīties no slimībām, laupītāju uzbrukumiem, un lielākā ļaužu daļa notikušajā vainoja lāstu. Vārdenu uzbrukumi kļuvuši biežāki, un Galbatorikss liek pil­sētām sūtīt vairāk kareivju uz robežām tagad vīriem jācīnās arī ar urgļiem. Šie nezvēri sākuši plūst uz dienvidaustrumiem, uz Hadaraka tuksnesi. Neviens nezina, kāpēc tā notiek, un mēs par to arī neliktos ne zinis, ja vien tie nešķērsotu apdzīvotus apvidus. Tie ir manīti uz ceļiem un tuvu pilsētām. Sliktākās ziņas ir par Ēnu, taču nav zināms, vai šie stāsti ir patiesi. Maz cilvēku izdzīvo pēc tikšanās ar viņu.

-    Kāpēc mēs neko neesam dzirdējuši? iesaucās Eragons.

-     Tas viss sācies tikai pirms dažiem mēnešiem, Merloks drūmi atbildēja. Daudziem ciemu ļaudīm vajadzēja aizceļot, jo urgļi iznīcināja viņu laukus un ģimenēm draudēja bads.

-    Nieki, noņurdēja Garovs. Mēs neesam redzējuši nevienu urgli. Vienīgais sen manītais urglis atstājis savus ragus Morna krodziņā.

Merloks sarauca uzacis.

-Varbūt tā arī ir, taču šis ir mazs ciems noslēpts tālu kalnos. Nav brīnums, ka ziņas līdz šejienei nav nonākušas. Tomēr tas nav uz ilgu laiku. Es tikai pieminēju šos notikumus, jo dīvainas lietas atgadās arī šeit, ja jau tu Korē atradi tādu akmeni. To teicis, Merloks atvadījās, viegli palocīdamies, taču viņa lūpās vīdēja smīniņš.

Garovs devās uz Kārvahallu, un Eragons gāja tam pa pēdām.

-    Ko tu domā? Eragons taujāja.

-    Es ievākšu vairāk ziņu, pirms izlemšu, ko darīt tālāk. Aiznes akmeni uz ratiem un tad vari darīt, ko gribi. Tiksimies vakariņās pie Horsta.

Eragons ienira pūlī un laimīgs metās atpakaļ pie pajūga. Tirgošanās būtu vilkusies ļoti ilgi, un viņš bija plānojis šajā laikā kārtīgi izpriecāties. Viņš nobēdzināja akmeni zem mai­siem un paunām un ātrā gaitā devās uz pilsētiņu.

Viņš gāja no vienas tirgoņu būdiņas pie nākamās, ar pircēja aci vērtēdams preces, lai gan viņa maciņš bija pavisam plāns. Kad viņš aprunājās ar tirgoņiem, visi, tāpat kā Merloks, vienā balsī stāstīja par nedrošību Alagēzijā. Aizvien no jauna viņš dzirdēja, ka pēdējos gados drošība ir gājusi mazumā, parādījušās jaunas briesmas un vairs ne par ko nevar būt drošs.

Vēlāk Eragons nopirka trīs iesala cukurstienīšus un mazu, ļoti karstu ķiršu kūku. Karstais kumoss bija tieši laikā pēc ilga­jām stundām, kas pavadītas, staigājot pa sniegu. Eragons laizīja lipīgo sīrupu no pirkstiem, sūkstīdamies par to, ka kūciņa ir tik maza, tad apsēdās uz lieveņa un nokoda gabaliņu cukurstienīša. Divi Kārvahallas puiši tuvumā cīkstējās, taču viņam nebija vēlēšanās tiem pievienoties.

Dienai sliecoties uz vakara pusi, tirgoņi sāka iznēsāt savas preces uz ļaužu mājām. Eragons ar nepacietību gaidīja vakaru, kad nāks trubadūri, lai stāstītu stāstus un rādītu trikus. Viņam ļoti patika dzirdēt par maģiju, dieviem un, ja īpaši paveicās, par Pūķa Jātniekiem. Kārvahallā arī dzīvoja stāstnieks Broms Eragona draugs -, taču viņa stāstos, gadiem ritot, ļaudis jau bija atklausījušies, turpretī trubadūriem vienmēr bija kādas jaunas vēstis un notikumi, kurus zēna ausis kāri tvēra.