Eragons

Garovs novietoja ratus, piesēja zirgus un izvilka no maka dažas monētas. Aizejiet un nopērciet sev kādu kārumu. Roran, vari darīt, ko gribi, tikai ierodies pie Horsta uz vakariņu laiku. Eragon, paņem to akmeni un nāc man līdzi. Eragons pamirkšķināja Roranam un iebāza naudu kabatā, jau izdomājis, kā to iztērēs.

Rorans acumirklī devās prom; jaunekļa seja liecināja, ka viņš nolēmis paveikt ko īpašu. Garovs vadīja Eragonu cauri pūlim, ar pleciem izbrīvēdams ceļu. Sievietes pirka drēbes, bet vīri blakusteltīs aplūkoja atslēgas, makšķerāķus un instrumentus. Bērni skraidelēja šurpu turpu pa ceļu, kliegdami no sajūsmas. Līdzās grožiem, apaušiem, segliem un citām zirglietām garās rindās bija izlikti spoži katli, citviet apskatei novietoti naži, un vēl citur garšvielas.

Eragons ziņkāri uzlūkoja tirgoņus. Viņi neizskatījās tik pār­tikuši, kādi bija pagājušajā gadā. Tirgotāju bērniem bija izbie­dēts, piesardzīgs skatiens, viņu drēbes bija salāpītas. Drūmi vīri pie sāniem nēsāja zobenus un dunčus ar līdz šim neredzētu izveicību, pat sievietēm pie jostas bija piesieti nelieli naži.

Kas viņiem liek šādi izturēties ? Un kāpēc viņi ir tā novēloju­šies? Eragonam šīs domas nelika mieru. Viņš atminējās tirgoņu vienmēr labo omu, bet šeit nevienu laimīgu cilvēku neredzēja. Garovs spiedās pa ielu uz priekšu, meklēdams Merloku tir­goni, kas uzpirka un pārdeva visādus grabuļus un dārglietas.

Merloku viņi atrada aiz letes, tirgonis rādīja sieviešu pulci­ņam piespraudes. Katru nākamo jauno greznumlietu pavadīja sieviešu gaviles. Eragons nosprieda, ka drīz vien daži maciņi kļūs tukšāki. Merloks it kā piepūtās no prieka katru reizi, kad uzslavēja viņa preci. Viņa seju rotāja kazbārdiņa, viņš bija izne­sīgs un, kā likās, uzlūkoja pārējo pasauli ar nelielu nicinājumu.

Sajūsminātais sieviešu pulciņš neļāva Garovam un Eragonam piekļūt tuvāk tirgotājam, tādēļ viņi pakāpās soli tālāk un gai­dīja. Tiklīdz Merloks atbrīvojās, viņi steidzās tam klāt.

Ko jūs, kungi, vēlaties aplūkot? jautāja Merloks. Amu­letu vai varbūt kādu nieciņu dāmai? Viņš ar plašu vēzienu izcēla brīnišķīgi darinātu sudraba rozi. Cēlais metāls piesais­tīja Eragona uzmanību, un viņš skatījās uz rozi kā apburts. Tirgotājs, to pamanījis, turpināja slavēt savu preci: Sis burvī­gais zieds nemaksā pat trīs kronas, bet tas ir mērojis tālo ceļu no slavenā Belatonas sudrabkaļa.

Garovs ierunājās klusā balsī: Mēs nevēlamies pirkt, bet gan pārdot. Merloks acumirklī paglabāja rozi un palūkojās uz abiem ar manāmu interesi.

-    Skaidrs. Ja tai lietai būs kāda vērtība, varbūt jūs gribēsiet to apmainīt pret vienu vai diviem smalkiem izstrādājumiem? Viņš apklusa uz brīdi, kamēr Eragons un viņa tēvocis neveikli mīņājās, un tad turpināja: Jūs taču atnesāt to lietu?

-    Mums tā ir, taču mēs vēlētos to parādīt kādā citā vietā, Garovs stingri noteica.

Merloks sarauca uzacis, taču laipni turpināja: Tādā gadī­jumā ļaujiet jūs uzaicināt manā teltī. Viņš palūkojās uz savām precēm, uzmanīgi novietoja tās apkaltā lādē un aizslēdza to. Tad veda viņus pa ielu uz priekšu uz pagaidu nometni. Viņi līkumoja starp pajūgiem uz telts pusi, kas atradās atstatu no visām pārējām. Tā bija augšpusē tumšsarkana un apakšā sabuļa melnumā, izrotāta ar krāsainiem trīsstūriem, kuru gali dūrās cits citā. Merloks atraisīja ieejas aizsegu un atsvieda to sāņus.

Nelieli grezni nieki un dīvainas mēbeles, piemēram, apaļa gulta un trīs no celmiem darināti krēsli, piepildīja telti. Līks duncis ar rubīnu rokturī gulēja uz balta spilvena.

Merloks aizvēra ieejas durvis un aicināja savus viesus:

-     Lūdzu, sēdieties. Kad viņi iekārtojās, Merloks turpināja:

-    Tagad parādiet to, kā dēļ mēs nācām tikties uz šejieni. Era­gons izņēma akmeni no vīstokļa un novietoja starp abiem vīriem. Merloka acīs uzplaiksnīja savāda gaisma, viņš pasnie­dzās pēc akmens, tad apstājās un pajautāja: Vai drīkstu? Kad Garovs pamāja ar galvu, Merloks paņēma akmeni rokās.

Viņš nolika to sev klēpī un pasniedzās pēc nelielas kastes. Kad Merloks atvēra kasti, skatam atklājās vara svari, kurus viņš nolika zemē. Sākumā tirgonis akmeni nosvēra un tad rūpīgi aplūkoja zem juvelieru palielināmā stikla, viegli uzsita tam ar koka āmuriņu un pārvilka akmens virsmai ar caurspī­dīga akmens šķautni. Viņš izmērīja garumu un platumu un atzīmēja skaitļus uz tāfeles. Kādu brīdi viņš apdomāja redzēto.

-   Vai jūs zināt, kāda ir akmens vērtība?

-    Nē, atzinās Garovs. Viņa sejas muskuļi aiz satraukuma noraustījās, un viņš mulsumā neveikli grozījās krēslā.

Merloks saviebās. Diemžēl arī es nezinu. Taču šo to jums varu pateikt: baltās svēdras ir no tā paša materiāla kā zilais pamats tikai krāsas atšķiras. Taču, kas tas ir par minerālu, man nav ne jausmas. Tas ir cietāks par jebkuru akmeni, ko esmu redzējis, arī par dimantu. Lai kurš arī to būtu radījis, tas izmantojis man nezināmus darbarīkus vai arī maģiju. Turklāt vidū akmens ir tukšs.

-    Ko? iebrēcās Garovs.