Eragons

Lukturis lēja mirgojošu gaismu uz veca koka galda, kura šķiedras atgādināja milzīgu pirkstu nospiedumus. Blakus mal­kas plītij uz paštaisītām naglām karājās katli un pannas. Otras durvis vērās uz gaiteni, kas veda uz pārējo mājas daļu. Grīdas dēļus bija nopulējusi pēdu dimdoņa daudzu gadu garumā.

Eragons noņēma savu nastu un izvilka gaļu.

-    Kas tas? Vai tu nopirki gaļu? Kur tu ņēmi naudu? tēvocis asi pajautāja, kad ieraudzīja ietītos saiņus.

Eragons ievilka elpu un tikai tad atbildēja:

-    Nē, Horsts mums to nopirka.

-   Tu viņam ļāvi maksāt? Es jau esmu sacījis, ka neiešu lūgt ēdienu. Ja mēs paši nevarēsim sevi pabarot, varam atkal pārcel­ties uz pilsētu. Tu nepagūsi ne acu pamirkšķināt, kad viņi jau sāks mums sūtīt savas vecās drēbes un visu laiku prašņāt, vai mēs spēsim pārlaist ziemu. Garova seja dusmās nobālēja.

-    Tā nav žēlastības dāvana, Eragons atcirta. Horsts man ļāva atstrādāt parādu pavasarī. Viņam vajag palīgu, jo Albriks dodas prom.

-    Pa kuru laiku tu grasies strādāt pie viņa? Vai tu domā atmest ar roku visiem saimniecības darbiem? galvu nokāris, jautāja Garovs.

Eragons pakabināja savu stopu un bultas uz āķa pie durvīm.

-    Nezinu, kā es to paveikšu, viņš iekarsis sacīja. Turklāt es kaut ko atradu; tas varbūt maksā lielu naudu. Viņš nolika akmeni uz galda.

Garovs pieliecās pie tā, un viņa izsalkusi seja ieguva plēsonīgu izskatu, bet pirksti dīvaini noraustījās. Vai tu to atradi Korē?

-   Jā, atbildēja Eragons. Viņš pastāstīja, kā tas noticis. Un ļaunākais ir tas, ka es pazaudēju savu labāko bultu. Drīz man būs jāuztaisa vēl dažas. Abi cieši skatījās uz akmeni. Laukā nolaidās krēsla.

-    Kāds kalnos bija laiks? tēvocis taujāja, paceļot rokās akmeni. Viņa rokas to stingri satvēra, it kā baidoties, ka tas piepeši varētu pazust.

-Auksts, Eragons atbildēja. Sniega gan nebija, taču katru nakti uzkrita salnas. Garovs satraukti noklausījās ziņas. Rīt tev būs jāpalīdz Roranam novākt pēdējos miežus. Ja mēs pagūsim novākt arī ķirbjus, salnas ražai nekaitēs. Viņš atdeva akmeni Eragonam. Ņem un glabā to. Kad ieradīsies tirgoņi, mēģināsim noskaidrot tā vērtību. Iespējams, ka labāk ir to pār­dot. Jo mazāk saistīsimies ar maģiju, jo labāk… Kāpēc Horsts samaksāja par gaļu?

Vienā elpas vilcienā Eragons izstāstīja par savu strīdu ar Sloanu.

Es vienkārši nesaprotu, kas viņu tik ļoti sadusmoja.

Garovs paraustīja plecus. Sloana sieva Išmira gāja bojā Igvaldas ūdenskritumā, gadu pirms tava māte atveda tevi uz šejieni. Kopš tā laika viņš Kores tuvumā nerādās un negrib neko zināt par to. Taču tas nav iemesls noraidīt pircēju. Domāju, ka viņš gribēja sākt ar tevi ķīviņu.

Eragons aiz noguruma tik tikko varēja nostāvēt kājās. Viņš sacīja: Ir labi atkal būt mājās. Garova acis atmaiga, un viņš pamāja ar galvu. Eragons aizslāja uz savu istabu, pabāza akmeni zem gultas un nokrita uz matrača. Mājas. Pirmo reizi kopš daudzām dienām, kad viņš bija devies medībās, jauneklis pilnībā atslābinājās un iekrita miegā kā atvarā.

3. NODAĻA PūĶu stāsti

Rītausmā saules stari stīgoja cauri logam, sildot Eragona seju. Berzēdams acis, viņš apsēdās uz gultas malas. Priežu dēļu grīda zem viņa kājām bija auksta. Viņš žāvā­damies izstaipīja kājas un paberzēja muguru.

Līdzās gultai bija plauktu rinda, kuros stāvēja dažādi atrasti priekšmeti: izliekti koka gabali, dīvaini gliemežvāku fragmenti, sasprāguši akmeņi, kas atklāja spīdīgu iekšpusi, arī sausas zāles vītnes, sasietas mezglos. Vismīļākais priekšmets bija kāda sakne, uz kuras izliekumiem viņš nekad nepagura skatīties. Pārējā ista­bas daļa bija tukša, tur bija tikai neliels skapītis un naktsgaldiņš.

Viņš uzvilka kājās zābakus un domīgi skatījās uz grīdu. Šī bija īpaša diena. Aptuveni šajā pašā stundā pirms sešpadsmit gadiem viņa māte Selēna, viena un būdama gaidībās, atnāca uz Kārvahallu. Viņa bija prom sešus gadus, dzīvodama dažā­dās pilsētās. Atgriežoties viņai mugurā bija dārgas drēbes un matus saturēja pērļu tīkliņš. Viņa meklēja savu brāli Garovu un lūdza atļauju palikt, līdz piedzims bērns. Dēls piedzima pēc pieciem mēnešiem. Visi bija satriekti, dzirdot, kā Selēna lūdza Garovu un Marianu pieņemt bērnu audzināšanā. Kad viņi prasīja paskaidrojumus, Selēna tikai raudāja un teica: Man tas ir jādara. Viņa izmisīgi lūdza, līdz tēvocis piekrita. Selēna nosauca dēlu par Eragonu un jau nākamajā rītā devās prom no Kārvahallas uz neatgriešanos.

Eragons vēl tagad atcerējās, kā viņš jutās, kad Mariana pirms savas nāves to visu izstāstīja. Zēns bija dziļi satriekts, uzzinot, ka Garovs un Mariana nav viņa īstie vecāki. Šķita, ka sabrūk viss, kas līdz šim bija stabils un neapšaubāms. Galu galā viņš ar to samierinājās, tomēr dziļi sirdī viņu kremta šaubas, ka nav bijis pietiekami labs savai mātei. Es zinu, ka viņai bija svarīgs iemesls šādai rīcībai. Es tikai gribētu noskaidrot, kāds bija šis iemesls.