EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Z. KOSIDGVSKIS EVAŅĢĒLISTU STĀS TI

ZENONS KOSIDOVSKIS

EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

RĪGA «ZINĀTNE» 1982

Zenon Kosidovoskl OPOWIESCI EWANGELISTO\V Iskry, Warsza\va, 1979

Kosidovskis Z.

 Evaņģēlistu stāsti /, No poļu vai. tulk. V. Meļinovskis. I. Svencickas pēcvārds. — R.: Zinātne, 1982. — 352 lpp., il., 12 lp. il. — (Apvārsnis).

Polu rakstnieks Zenons Kosidovskis «Apvāršņa» lasītājiem Jau pazīstams pēc grāmatam «Kad saule bija dievs» un «Bībeles stāsti». Savā jaunajā grāmata, kas zināmā mērā ir «Bībeles stāstu» turpinājums, viņš  analizē kanoniskos Jaunās derības tekstus, iepazīstina lasītāju ar mūsdienu vēsturzinātnes, lingvistikas un ar­heoloģijas atziņām.

No poļu valodas tulkojis Voldemārs Mejinovskis I. Svencickas pēcvārds

Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

©Zenon Kosidowski Warszawa 1979 ©Tulkojums latviešu valodā Izdevniecība «Zinātne», 1982

Manai sievai, draudzenei un līdzstrādniecei Zofijai, kura bi­jusi kopā ar mani visos ar šīs grāmatas sarakstīšanu saistītos labos un ļaunos brīžos,

pateicīgais autors

NO AUTORA

Pabeidzis darbu pie «Bībeles stāstiem», es ne brīdi nešaubījos, kāds ceļš man ejams tālāk. «Bībeles stāstu» noslēgumā īsi tika pastāstīts par jūdu esēnu sektu, klosteri un dokumentiem, kuri atrasti Kumranā. Esēnu ticējumi daudzējādā ziņā ir pārsteidzoši līdzīgi pirmo kristiešu ticējumiem.

Kas īsti ir Jēzus no Nacaretes — jaunās reliģijas centrālā figūra? Vai ir pierādījumi, kas apliecinātu, ka viņš patiesi ir vēsturiska persona? Un kā varēja notikt, ka vienkāršais apkārtklaiņojošais sludinātājs, kuru viņa mācekļi nosauca par mesiju — līdzīgi daudziem citiem mesijām, kas laiku pa laikam parādījās Romas impērijas mazajā, tālajā provincē, — nodibināja vienu no pasaules ietekmīgākajām reliģijām?

Savā grāmatā es cenšos atbildēt uz šiem jautājumiem jeb, pareizāk sakot, pastāstīt, ko mums šajā sakarā saka zinātne.

Pirmā nodaļa VIENS NO MILJONIEM VERGU ko zinaja romieši par Jēzu no Nacaretes?

Kas bija Jēzus no Nacaretes? Kādi ir pierādījumi, ka viņš bijis vēsturiska persona? Līdz 18. gadsimta bei­gām un pat vēl 19. gadsimta pirmajos gadu desmitos šādu jautājumu izvirzei nereti bija nepatīkamas sekas. Pār­lieku urdīga zinātkāre, kas sniedzās pāri Jaunās derības un baznīcas tradīcijas nospraustajām robežām, tā laika kristiešiem, jo sevišķi teologiem, šķita nepieļaujama un gandrīz vai ķecerīga. Tā rīkojoties, viņi aizmirsa vienu no savas ticības pamatpostulātiem, un proti, ka Jēzus ir ne tikai dieva dēls, bet arī cilvēks ar miesu un asinīm, kuram, tāpat kā visiem pārējiem ļaudīm, bijušas savas cilvēciskas vājības un savs laicīgās dzīves tecējums.

Sīs nostājas sekas izbaudīja pētnieki, kuri bija jau­nās zinātnes nozares — biblistikas — aizsācēji. Vācietis Samuēls Reimaruss savu pētījumu rezultātus neiedroši­nājās publicēt, un tie tika izdoti tikai desmit gadu pēc viņa nāves. Bet izcilais vācu teologs Dāvids Fridrihs Strauss un franču orientālists Ernests Renāns, kuri ar sa­viem darbiem iemantoja pasaules slavu un būtiski ietek­mēja mūsdienu mentalitātes veidošanos, par savu drosmi samaksāja ar to, ka zaudēja universitāšu katedras.

Šodien līdzīgi, pret zinātniskās pētniecības brīvību vērsti pasākumi visumā jau pieder pagātnei, vismaz tie nav sastopami tik klajā un nemaskotā veidā. Sākušies intensīvi, nekādu šķēršļu nekavēti meklējumi. Zinātnes

darbinieku — vēsturnieku, reliģiju pētnieku, filologu, arheologu un daudzu citu nozaru speciālistu kopējo inte­lektuālo pūļu auglis ir plaša literatūra, kura ar saviem pirmreizējiem atklājumiem šos jautājumus aplūko pil­nīgi jaunā gaismā.

Lai pierādītu, ka Jēzus ir vēsturiska persona, kris­tiešu tradīcija izmanto līdz musu dienam saglabājušos nekristiešu tekstus, kuru objektivitāti, kā likās, nebija nekāda pamata apšaubīt. Runa šeit ir par norādēm triju romiešu autoru — Tacita, Plīnija Jaunākā un Svetonija rakstos.

No pirmajiem Kristus piekritējiem minētos autorus" atdalīja burtiski viss — izglītība, sabiedriskā cilme, man­tas stāvoklis, kultūra un reliģiskie priekšstati. Kristieši, kurus tolaik parasti neatšķīra no jūdiem, piederēja pie pilsētu proletariāta un mitinājās pārblīvētos visnabadzī­gākajos Romas kvartālos. Bet minētie trīs rakstnieki bija patricieši, konsuli un senatori, ar vārdu sakot, piederēja pie impērijas galma visaugstākajām aprindām. Šos cie­nīgos, tdgās tērptos vīrus nevarēja turēt aizdomās, ka viņi būtu labvēlīgi noskaņoti pret mazajiem ļaudīm, kuru paražas un reliģija viņiem likās ne tikai nesaprotama un dīvaina, bet pat pretīga. Un, ja šādi vīri — tā tika spriests — savos darbos tomēr bija spiesti pieminēt vi­ņiem tik svešās reliģijas dibinātāju, tad acīmredzot, grūti atrast vēl ticamāku liecību faktam, ka Jēzus Kristus pa­tiesi dzīvojis.