EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Šāds secinājums tomēr būtu pareizs tikai tādā gadī-< jumā, ja neapgāžami izdotos pierādīt, ka šīs norādes ir autentiskas, t. i., tās patiesi pieder šo autoru spalvai. Tāpēc zinātniekiem, dodoties savā sūrajā Jēzus dzīves izpētes ceļā, vispirms vajadzēja pārbaudīt šīs kristietības tradīcijas un pakļaut minēto triju romiešu autoru no­rādes precīzai zinātniskai ekspertīzei.

Pētnieku spriedums parādījās atklātībā tikai pēc ilgiem rūpīgas pētniecības gadiem, un ne visās detaļās tas guva vienprātīgu atbalstu. Ir jautājumi, kuri šādu vai citādu iemeslu pēc nav līdz galam noskaidroti un vēl aizvien izraisa asus strīdus. Skaidrības dēļ atzīmējuši šo faktu, pamēģināsim īsi pārstāstīt, kādus rezultātus de­vuši šie pētījumi, kuri palaikam atgādina sīvu divkauju, ko izcīna mūsdienu kritiski saasinātais saprāts ar sen­laiku mīklainajiem aizspriedumiem.

Sāksim ar romiešu lielo vēsturnieku un prozaiķi, patri­cieti un konsulu Tacitu (ap 56.—120. m. ē. g.)-. Aptuveni 116. gadā parādījās viņa galvenais darbs «Annāles». Tā 15. nodaļā aprakstīts pazīstamais ugunsgrēks, kurš iz­cēlās 64. gadā un nopostīja gandrīz vai visu Romas pil­sētu. Kā vispār zināms, laikabiedri apvainoja Neronu, ka viņš pats licis aizdedzināt pilsētu, lai atbrīvotos vieta, kur varētu uzcelt jaunu Romu atbilstoši paša iztēlei. Lai novērstu no sevis aizdomas, tronī sēdošais bezprātis nosprieda vainu uzvelt kristiešiem. Tacita darba 44. no­daļā lasām:

«[Baumu] novēršanai Nerons sagudroja vainīgos un ar bargu sodību vērsās pret tiem, kuri viņu apkaunojo­šās uzvedības dēļ tika ienīsti un kurus vienkāršā tauta dēvēja par kristiešiem. Šis nosaukums cēlies no Kristus vārda. Tibērija valdīšanas laikā prokurators Poncijs Pi­lāts notiesāja Kristu uz nāvi, bet postīgp., uz brīdi no­māktā māņticība no jauna uzliesmoja ne tikai Jūdejā, kur šis ļaunums bija izperinājies, bet arīdzan pašā gal­vaspilsētā, kur viss nekrietnais un apkaunojošais saplūst no visām pusēm un allaž atrod lielu skaitu piekritēju. Tālab vispirms sagrāba tos, kuri sevi atklāti uzskatīja par šīs ticības piekritējiem, bet vēlāk, vadoties no viņu liecībām, arīdzan milzumu citu, un viņus atzina par vai­nīgiem ne tik daudz dedzināšanas noziedzībā, cik naidā pret cilvēku dzimumu. Bet viņu nāve tika nozaimota tā­dējādi, ka viņus, ieģērbtus plēsīgu zvēru ādās, meta sa- plosīšanai suņiem vai piesita krustā [kā arīdzan atdeva par upuri sārta liesmām] un, kad apsīka dienas gaisma, tad vakaros tos aizdedzināja lāpu vietā. Šīm izrādēm Ne­rons atvēlēja savu parku un tāpat sarīkoja spēles cirkā, kur viņš pats, pārģērbies par pajūga vadītāju, iejaucās drūzmā vai stāvēja uz ratiem. Tālab, kauču šie ļaudis arīdzan bija vainīgi un pelnīja vissmagākos sodus, prot viņiem radās žēlums, jo viņus nogalēja nevis valsts inte­resēs, bet gan lai apmierinātu viena cilvēka asinskārās dziņas.»

Ko lai saka par šo fragmentu? Par tā autentiskumu it kā liecinātu autora klaji naidīgā attieksme pret Nerona upuriem un viņu reliģiskiem ticējumiem, kas nicīgi no­dēvēti par «postīgu māņticību». Tā kā grūti pieņemt, ka tā būtu kristietības laikmeta interpolācija, uzskatīsim par aksiomu, ka šī teksta autors ir pats Tacits.

Taču tūlīt rodas jautājums, kādā mērā un vai vispār var paļauties uz Tacitu, kad viņš raksta, ka Romā dzī­vojis daudz kristiešu, kuri savu nosaukumu atvedinā- juši no Kristus vārda. Pirmajā acu uzmetienā šāds jau­tājums var likties pārsteidzošs, taču tas- nav bez sava pamatojuma. No citiem avotiem zināms, ka m. ē. 1. gad­simtā Kristus piekritēji sevi vēl nesauca par «kristie­šiem», bet ugunsgrēks Romā notika m. ē. 64. gadā.

«Apustuļu darbos» (11:26) mēs lasām, ka nosaukumu jeb iesauku — kā nu to labāk dēvēt — «kristieši» vis­pirms sākuši lietot Antiohijas iedzīvotāji, kuri bija pa­gāni. Kā šis nosaukums radies? Izrādās, ka ar vārdu «hristos» grieķu valodā tulko ebreju «mesija», kas no­zīmē «ieziestais», «svaidītais». (Tā laika helēniskās pa­saules cilvēkiem šā vārda pielietojums kādas ticības pie­kritēju apzīmēšanai licies smieklīgs un nejēdzīgs. Viņi paši ieziedās jeb iesvaidījās tikai aiz higiēniskiem vai medicīniskiem apsvērumiem, un tā bija ikdienišķīga kos­mētiska procedūra, kaut kas līdzīgs, piemēram, zobu tīrī­šanai mūsdienās.)

Ar laiku kristieši pie šīs iesaukas pierada un sāka paši to lietot. Taču pirms tam viņi sevi dēvēja par «svē­tajiem», «brāļiem», «-izredzētiem», «gaismas dēliem», «mā­cekļiem», «trūcīgajiem», bet visbiežāk par «nacariešiem». Tā, Mateja evaņģēlijā mēs lasām: «Un, turp nonācis, viņš apmetās pilsētā ar vārdu Nacarete, lai piepildītos pra­vieša vārdi, kas sacījuši: «Viņu sauks par Nacarieti»» (2:23). «Apustuļu darbos» augstais priesteris Ananija par Pāvilu saka: «Jo mēs esam izzinājuši, ka šis vīrs ir bīs­tams cilvēks un nemieru cēlējs visu jūdu vidū visā pa­saulē, ka viņš ir nacariešu sektas vadonis» (24:5). Tāpat no vairākiem baznīcas tēviem mēs uzzinām, ka Kristus piekritēji ilgu laiku saukti tikai par nacariešiem.