EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Tātad m. ē. 64. gadā Romā nevarēja būt «kristiešu», kā to apgalvo Tacits. Nacarieši gan bija izveidojuši atse­višķu sektu, taču vēl neizdalīdamies no jūdaisma ietva­riem. Viņi uzskatīja sevi par ortodoksāliem jūdiem, kuri atšķiras no saviem ticības brāļiem vienīgi ar pārliecību, ka Bībeles praviešu pasludinātais mesija jau parādījies Jēzus Kristus personā. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka romieši kristiešus neatšķīra no jūdiem, kā to, starp citu, liecina arī vēsturnieka Svetonija piezīme, kurai mēs drī­zumā pievērsīsimies.

Tacitam vispār jāpārmet, ka viņš savos vēstures pār­stāstījumos pieļauj anahronismus. 2. gadsimta sākumā, kad Tacits rakstīja savu darbu, Romā patiešām bija. ne mazums Jēzus piekritēju, kurus tagad jau sauca par kristiešiem, un Tacits sava laika attieksmes vienkārši pārcēlis uz veselu pusgadsimtu agrāku vēstures posmu. Vēsturnieks ziņas laikam būs ieguvis no pašiem kristie­šiem. Tie viņam droši vien izklāstījuši ne tikai to, cik daudz nevainīgu kristiešu nomocīti sakarā ar Romas ugunsgrēku, lai gan šeit būtu piezīmējams, ka par va­jāšanu upuriem, bez šaubām, kļuvuši arī ortodoksālie ebreji, un tāpat pie reizes pastāstījuši par Kristus nāvi pēc Poncija Pilāta sprieduma Tibērija valdīšanas gados, kā arī piebilduši, ka Nerona laika vajāšanās mocekļu nāvē mirušie Kristus piekritēji romiešos izraisījuši līdz­jūtību.

Ņemot vērā visu teikto, varam secināt, ka iepriekš citēto fragmentu patiešām rakstījis pats Tacits, taču 2. gadsimta kristiešu stāstījumu ietekmē viņš nav pa­reizi attēlojis 64. gada, tātad 1. gadsimta vidus, situāciju. Skaidrības labad vēl jāpiezīmē, ka «Annāļu» teksts at­rasts tikai 1429. gadā. Zinot, cik brīvi senlaiku pārrakstī­tāji izrīkojās ar oriģināltekstiem, nav uzskatāms par iz­slēgtu arī tas, ka neskaitāmajās pārrakstītāju paaudzēs kāds uzskatījis par nepieciešamu oriģinālu papildināt ar dažām detaļām, kuras tādā gadījumā būtu vēlāks iesprau­dums. Varētu jau arī būt, ka kristietībā pārgājušo ro­miešu acīs pārrakstītājs ir gribējis reabilitēt vinu sen­čus un tālab iespraudis piebildi, ka tie jutuši līdzi pir­majiem kristietības mocekļiem un šādā kārtā norobežo­jušies no Nerona noziegumiem. Ja kāds uzskatītu šo tēzi par apšaubāmu, tas nerēķinātos ar pagājušo gadsimtu ļaužu mentalitāti un psiholoģiju, kuriem vēsture šā vārda mūsdienu izpratnē bija gluži sveša. Savos pārspriedumos mēs vēl nereti sastapsimies ar līdzīgiem oriģināltekstu papildinājumiem, lai nesacītu — ar vēsturi izskaistino­šiem viltojumiem, kuri izdarīti it kā augstāku mērķu vārdā.

Runājot par romiešu rakstniekiem, kuri pieminējuši pirmos Kristus piekritējus, otrā vietā mēs nosaucām Plīnija Jaunākā vārdu. Viņš dzimis 52. gadā[1], miris ap 114. gadu un, kas šeit sevišķi pasvītrojams, bijis tuvs Tacita draugs. Paliekamu vietu vēsturē viņš ieņem ar savu saraksti, kas saglabājusies līdz mūsu dienām devi­ņos sējumos, bet jo sevišķi ar saviem ziņojumiem ķei­zaram Trajānam, kurus viņš tam sūtījis no Bitīnijas, kur Plīnijs Jaunākais no 111. līdz 113. gadam bijis vietvaldis.

Vienā no šādām atskaites vēstulēm viņš par Kristus piekritējiem raksta: «5ī ticība izplatās visās malās, ne t.kai pilsētās un laukos, bet arīdzan visā zemē. Svētnīcas ir tukšas, un jau sen neviens tajās nenes upurus.» Bet tālāk vēl sacīts: «Viņiem ir paradums noteiktās dienās pirms saules lēkta sapulcēties un pielūgt Kristu tikpat kā dievu.»

Daži zinātnieki apšauba šī fragmenta autentiskumu. Pēc viņu domām, tas ir iespraudums, ko 16. gadsimtā izdarījis Džokondo di Verona, vadīdamies no Fēsta sacī­tajiem vārdiem ķēniņam Agripam, par kuriem ir runa «Apustuļu darbu» 25. un 26. nodaļā. Tuvāk ar šo tēzi mēs šeit nenodarbosimies, jo vairums pētnieku Plīnija Jaunākā pieminējumu tomēr uzskata par autentisku. Nav nekāda pamata spriest citādi, tāpēc ka šī lakoniskā infor­mācija nesatur nekā tāda, kas radītu aizdomas, bet -vie­nīgi jau no citiem avotiem zināmo, un proti, ka 2. gad­simta sākumā Romas austrumu provincēs kristietība izpla­tījās tik brāzmaini, ka pagānu svētnīcas palika tukšas un tauta mitējās nest upurus saviem agrākajiem lokālajiem dieviem. Vēl no vēstules mēs uzzinām, ka jaunās reliģi­jas piekritēji pirms saules lēkta pielūguši Kristu kā savu dievu. Plīnijs Jaunākais nevarēja nezināt, kas notiek vina pārvaldītajās provincēs, un būtu dīvaini, ja viņš savās atskaitēs ķeizaram noklusētu šos Romu satraucošos faktus. Kā redzam, ir pietiekami drošs pamats šo fragmentu uz­skatīt par autentisku.