EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Līdz pat Romas un ebreju kara beigām Jozefs tagad darbojās kā savu aizbildņu uzticības persona, ar saviem padomiem tiem palīdzēdams pieveikt jūdu nemierniekus. Vairākkārt, jo sevišķi Jeruzalemes aplenkuma laikā, viņš uzstājās kā parlamentāris, uzaicinādams savus tautiešus atjēgties un nolikt ieročus. Ebreji šādu rīcību uzskatīja par nodevību un pat apcietināja viņa ģimeni, kura uz­turējās aplenktajā galvaspilsētā. Bet Jozefs vēlāk attais­nojās ar to, ka gribējis glābt savu tautu no iznīcības, jo zinājis, ka Jahve izvēlējies romiešus par pasaules vald­niekiem un tāpēc cīņa pret tiem esot veltīga.

Vespasiāns un Tits viņu bagātīgi atalgoja par Pales- tīnā izdarītiem pakalpojumiem, jo sevišķi par to, ka tik nemaldīgi bija piepildījies viņa paredzējums, ka tēvs un dēls viens pēc otra pacelsies visaugstākajās varas vir­sotnēs. Viņi pat piekrita tam, ka Jozefs pieņēma savu protektoru dzimtas uzvārdu un sāka saukties par Jozefu Flāviju. Romā, kur viņš apmetās uz pastāvīgu dzīvi, Jo- zefam Flāvijam ierādīja mitekli Vespaziāna privātajā re­zidencē, piešķīra Romas pilsoņa tiesības un mūža pen­siju, kā arī zemes īpašumus Itālijā un Jūdejā. Domiciāns, trešais ķeizars no Flāviju dzimtas, viņam bija tikpat lab­vēlīgs un Jozefa nekustamos īpašumus atbrīvoja no vi­siem nodokļiem un nodevām.

Jozefs Flāvijs nomira, domājams, 2. gadsimta sākumā, vismaz noteikti zināms, ka ķeizaru Nervas un Trajāna laikos viņš vēl bijis dzīvs. Pēc nāves viņam Romā uz­celts piemineklis. Vai iedomājams vēl fantastiskāks mūža epilogs cilvēkam, kurš kādreiz bijis Jeruzalemes sagrautā tempļa priesteris un viens no aktīvākajiem ebreju sa­celšanās vadītājiem, tātad nikns Romas ienaidnieks!

Jozefs Flāvijs, dzīvodams pārticībā, tomēr nepadevās dīkdienības kārdinājumam, bet, taisni otrādi, uzsāka ap­brīnojami rosīgu literāru darbību, lai cildinātu tavu tautu, taču varbūt arī pirmām kārtām nolūkā aizstāvēt sevi pret ciltsbrāļu apvainojumiem. Šīs iespaidīgās ros­mes rezultāts ir divi monumentāli darbi: «Jūdu karš» un «Jūdu senatne», kā arī divi publicistiska rakstura sace­rējumi: «Pret Apionu» un «Mana dzīve».

Tā kā Jozefam Flāvijam bija pieejami ķeizaru arhīvi, viņš savos darbos droši vien izmantojis arī tādus mate­riālus, kuri vēlāk vēstures vētrās gājuši bojā. Turklāt viņš bija ne tikai daudzu svarīgu notikumu aculiecinieks, bet arī tiešs to dalībnieks. Jūdu karu, bet jo sevišķi Je­ruzalemes aplenkšanu viņš droši vien aprakstījis pēc savām ikdienas piezīmēm, jo citādi grūti izskaidrojams pārsteidzošais fakts, ka viņa tēlojums ir tik personisks un tik aizraujošs savā reālismā un faktu bagātībā. '

Ar vārdu sakot, daudzām vēsturnieku paaudzēm Jo­zefa Flāvija darbi bijuši neizsmeļams informācijas avots ebreju tautas vēstures izpētei. Pilnām riekšām no tiem smēlušies kā nekristiešu autori, to skaitā romiešu vēs­turnieks Dions Kasijs un helēņu filozofs Porfirijs, tā arī kristieši Origēns, Cezarejas Eisebijs un Hieronims — Bī­beles tulkotājs latīņu valodā. Jozefa Flāvija divi galvenie vēsturiskie darbi, kas pārtulkoti gandrīz vai visās Eiro­pas valodās, baudījuši lielu popularitāti visās vēstur­nieku paaudzēs kopš to publicēšanas līdz mūsu dienām un pat vairāk — kļuvuši par neizsmeļamu iedvesmas avotu rakstniekiem, mūziķiem, gleznotājiem un tēlnie­kiem.

Seit pieminams vēl tas, ka vienīgā ebreju rakstnie­cībā saglabājusies informācija par Jēzu ir Jozefa Flā­vija darbā «Jūdu senatne» atrodamā piezīme, ko Bībeles zinātnieku aprindās pazīst ar nosaukumu «testimonium Flavicinum». Nocitēsim to visā pilnībā:

«Tajā laikā dzīvoja vieds cilvēks Jēzus, Ja viņš vis­pār dēvējams par cilvēku. Viņš darīja neparastas lie­tas un bija pamācītājs ļaudīm, kuri ar prieku uzklausīja viņa patiesību. Viņam sekoja daudz jūdu, kā arī pagānu. Tas bija Kristus. Bet, kad Pilāts pēc mūsu augstmaņu sūdzībām piesprieda viņam krusta nāvi, agrākie piekri­tēji neatstājās no viņa. Jo trešajā dienā viņš tiem atkal parādījās dzīvs, kā par viņu līdz ar daudziem citiem brīnumdarbiem dieva pravieši bija pavēstījuši. Un tādē­jādi no tiem laikiem līdz pat šaidienai pastāv kristiešu draudze, kas no viņa saņēmusi šo nosaukumu.»

Nav grūti saprast, kāpēc kristietības tradīcija šai lie­cībai piešķīrusi milzīgu nozīmi. To taču sniedza ebrejs, kurš, neraugoties uz savu politisko nodevību, nekad ne­bija atsacījies no sentēvu ticības, turklāt bijis labi in­formēts par visu, kas tolaik notika Palestīnā. Tāpēc šo liecību varēja uzskatīt par ticamu, jo tā taču nāca no neieinteresēta cilvēka, kurš ne formāli, ne emocionāli nebija saistīts ar kristietību.