EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Šeit vietā dažus vārdus vēl veltīt daudz plašākam no­stāstam, kurš ietilpināts «Jūdu kara» senkrievu tulko­jumā no 11. vai 12. gadsimta un par kuru domā, ka tas izdarīts Kijevas kņaza Jaroslava uzdevumā. Četrās rind­kopās Jēzus dzīve un darbība šeit sniegta pavism citā versijā, kas daudzos sīkumos atšķiras 110 kanonisko evaņ- foliju nostāstiem. Par šiem fragmentiem risinājās ilga po­lemika, līdz beidzot zinātnieki vienojās, ka šos iesprau­dumus izdarījuši slāvu tulkotāji, kuri savukārt vadījušies no apokrifu evaņģēlijiem.

Tātad noskaidrots, ka vienīgā vieta, kur ebreju autors pieminējis Jēzu, ir viltojums. Sāda situācija ir dīvaina, neizprotama un augstākā mērā intriģējoša. Jozefs Flāvijs lāču bija darbojies kā Jeruzalemes tempļa priesteris un lik lielā mērā interesējies par reliģiskiem strāvojumiem, Ka pats secīgi piederējis gan pie farizejiem, gan saduce- iiem, gan esēniem, bet neviena vārda nebilst par Jēzu un tā dramatisko likteni. Par pieminētajām trim sektām viņš raksta daudz un lietpratīgi, bet par Nacaretes sko­lotāju, tā mācību, brīnumdarbiem un augšāmcelšanos klusē, it kā par to visu nebūtu neko dzirdējis.

Bet kā ir ar citiem tā laika izcilākajiem ebreju rakst­niekiem? Izrādās, ka arī tie cieš klusu. Ņemsim kaut vai Jozefa Flāvija nikno ienaidnieku Tiberiādas Justu, kurš sarakstījis «Jūdu karu» un «Jūdu ķēniņu hroniku». Tiesa, šie darbi gan gājuši zudumā!, taču Konstantinopoles patriarhs, kurš dzīvoja 9. gadsimtā un bija tos lasījis, apgalvo, ka Justs par Jēzu neko nav rakstījis. Jo dīvai­nāk tas ir tāpēc, ka šis autors arī bija cēlies no Galilejas un visos sīkumos pazina šo apvidu. Tā vismaz seci­nāms no polemiskās atbildes, ko Jozefs Flāvijs viņam sniedzis savā autobiogrāfijā.

Un beidzot, viens no vislielākajiem ebreju filozofiem un domātājiem — Aleksandrijas Filons, ar kuru mēs tu­vāk iepazīsimies vēlāk, jo viņam ir ievērojami nopelni dažu kristietības ideju tapšanā. Šis rabīns, kurš visu savu dzīvi veltījis jūdaisma samierināšanai ar grieķu filozo­fiju, atstājis spēcīgu ietekmi uz evaņģēlija autoru Jāni un Tarsas Pāvilu. Pietiek, ja pieminēsim, ka, pateicoties viņam, kristietības teoloģija pārņēmusi grieķu «logosa» ideju.

Filons piedzima gadu trīsdesmit pirms Jēzus un no­dzīvoja pēc tā nāves aptuveni gadu divdesmit. Būdams rabīns un slavens svēto rakstu skaidrotājs, viņš rosīgi piedalījās arī sava laikmeta vēstures notikumos, jo vai­rāk tāpēc, ka viņa brāļadēls Tibērijs Aleksandrs 46.— 48. gadā ieņēma Jūdejas prokuratora augsto amatu. Lai gan Filons dzīvoja Aleksandrijā, viņš bieži ceļoja uz

Jeruzalemi, kur viņam bija radinieki un daudz paziņu. Vienā no saviem daudzajiem traktātiem «Par apcerīgu dzīvi» viņš aprakstījis terapeitu sektu, kas daudzējādā ziņā atgādina esēnus un pirmos kristiešus. Un tomēr sa­vos skaitliski tik kuplajos literārajos darbos, kuri pievēr­šas galvenokārt reliģijas jautājumiem un notikumiem Pi­lāta valdīšanas laikā, viņš Jēzu nepiemin kaut vai īsā hronikāla rakstura piezīmē. Un tā tas ir arī visā pārējā ebreju reliģiskā rakstniecībā, izņemot talmudu, taču tas ir jau atsevišķs jautājums, kuru aplūkosim vēlāk.

Tā kā pat Jēzus novadnieki un tautieši šajā ziņā mums sagādājuši rūgtu vilšanos, tad nav pamata pārmest to romiešiem un grieķiem. Tacits, Plīnijs Jaunākais un Svetonijs mums gan atstājuši īsas piezīmes, taču tajās runa ir galvenokārt par faktu, ka tolaik jau pastāvēju­šas kristiešu draudzes, bet ne par Jēzu. Turklāt tās uz­rakstītas samērā vēlu, jo radušās vairāk nekā astoņ­desmit gadu pēc Jēzus krustā sišanas. Turpretī agrāk dzīvojušie autori, tādi kā Plīnijs Vecākais (23.—791, Marciāls (40.—103.), Plutarhs (46.—120.) un Juvenāls (apt. 60.—140.), kuri pieminējuši daudz mazāk svarīgus noti­kumus, pilnīgi noklusē Galilejas mesijas traģisko lik­teni.

Tos ļaudis, kuri tic visam, kas rakstīts evaņģēlijos, vajadzētu satraukt dīvainajam faktam, ka ebreju hroni­kās nav neviena vārda, kas apstiprinātu to, ka Jēzus nā­ves brīdī uz trim stundām aptumšojusies saule, mirušie piecēlušies no saviem kapiem, bet jo sevišķi to, ka Jeru­zalemes tempļa vissvētāko vietu nodalošais dārgais priekškars pārplīsis divās daļās. Grūti iedomāties, ka ne­atrastos neviens ebreju hronists, kurš šis katrā ziņā ne­parastās parādības nebūtu uzskatījis par atzīmēšanas vēr­tām. Kas attiecas uz saules aptumšošanos, tad arī Plīni- jam Vecākajam, kurš pazīstams kā godprātīgs zinātnieks un savā «Dabas vēsturē» saules aptumsumiem veltījis ve­selu nodaļu, par to nekas nav zināms.