EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Kristietībai izplatoties aizvien plašākās aprindās, pie­auga arī romiešu un grieķu intelektuālistu izrādītā pre­testība. Radās plaša literatūra, kas polemizēja ar jaunās reliģijas doktrīnām, cīnījās pret tās pieaugošo ietekmi, visvisādi to izsmēja un izzoboja. Tiklīdz katoļu baznīca bija kļuvusi par valsts reliģiju, tā nesaudzīgi iznīcināja visus šāda veida pamfletus, pēcnācējos radīdama i< spaidu, ka tā savā attīstībā nav sadūrusies ar lielāku tā laika izglītoto cilvēku pretestību, ka kristietības iz­platīšanās notikusi bez asākiem konfliktiem. Raksturīgs piemērs šai iznīcināšanas akcijai ir neoplatonisma pārstā­vis filozofs Porfirijs, kurš dzīvoja 3. gadsimtā. Viņš uz­rakstīja. veselus piecpadsmit sējumus .pret kristietību vērstu apcerējumu un polemisku traktātu. Pēc Bizantijas ķeizaru Valentiniāna III un Teodora II rīkojuma tie visi sadedzināti uz sārta, un, tā no šiem darbiem nav palicis nekādu pēdu.

No tiem autoriem, kurus nosodīja baznīca, sevišķi plašu slavu iemantoja grieķu un romiešu filozofs, stoi- cisma un platonisma piekritējs, filozofiski noskaņotā ķei­zara Marka Aurēlija uzticības vīrs, viens no bīstamāka­jiem kristietības idejiskajiem pretiniekiem Celss. Kal viņš publicēja polemisko dialogu «Patiesības vārds» (ap 177. g.), kura ārkārtīgi asi uzbrūk kristietībai, radies ap­jukums un daudzi kristieši viņa argumentācijas ietekmē atsacījušies no savas ticības. Šim traktātam bija tāds pats liktenis kā daudziem citiem līdzīgiem — tas bez pēdām pazudis. Taču dīvainā kārtā sagadījies tā, ka mums traktāta saturs jo sīki zināms, pateicoties Origē- nam (185.—254.) — vienam no visizcilākajiem kristiešu teologiem un domātājiem. Polemiskajā sacerējumā «Contra Celsum» («Pret Celšu») viņš veselām nodaļām citējis savu pretinieku, lai pēc tam vērstos pret to ar saviem argumentiem. Šādu citātu ir tik daudz, ka gan­drīz bez iztrūkumiem bija iespējams restaurēt «Patiesības vārda» tekstu.

Celss vispirms pārmet kristiešiem to, ka viņi par Jēzu radījuši tik daudz pretrunīgu nostāstu un tik bieži ma ­nījuši evaņģēliju tekstus, ka beidzot paši tajos sapinu­šies. Taču visvairāk vietas Celss veltī jautājumam par Jēzus izcelsmi. Balstīdamies uz tajā laikā izplatītajām baumām, Celss apgalvo, ka Jēzus māte bijusi palaidnī­gas uzvedības lauku sieviete. Viņas vīrs, namdaris pēc nodarbošanās, sievu padzinis no mājām, jo atklājis, ka tā viņam bijusi neuzticīga ar kādu grieķu tautības ro­miešu leģionu kareivi Panteru. Palikusi bez pajumtes, viņa klaiņojusi pa visu zemi, līdz kādā kūtī dzemdējusi ārlaulības dēlu Jēzu. Kad dēls paaudzies, tas, darbu meklēdams, aizklīdis līdz Ēģiptei, kur iemanījies visādos pesteļotāja paņēmienos. Pēc atgriešanās Galilejā viņš savu māža mākslu izmantojis, lai nopelnītu pārtiku. Sajā ziņā viņš guvis tādus panākumus, ka kļuvis iedomīgs un pasludinājis, ka esot dieva dēls. Celss izvirza vēl virkni citu kristiešus aizskarošu apvainojumu, kas tajā laikā bija plaši pazīstami un raksturoja sīvo cīņu starp kristiešiem un jūdaisma piekritējiem Romas impērijas da­žādās pilsētās. Šās cīņas atbalsis samanāmas ari Jaunajā derībā. Tāpat talmudā ietverti vairāki ar Jēzus personu saistīti nostāsti un baumas, bet kādā traktātā pat atro­dams viss nostāsts par laulības pārkāpumu, ko Marija izdarījusi ar kareivi Panteru. Šās leģendas izplatīšanos veicināja ebreju vēsturē nedzirdēts gadījums, kad jūdu priestera meita Miriama bat-Bilga atsacījusies no tēvu ticības, lai izietu par sievu pie Seleikidu armijas ka­reivja. Miriamas bat-Bilgas sajaukšana ar Jēzus māti Ma­riju tā laika nikno cīņu un apmelojumu gaisotnē bija gandrīz vai neizbēgama. Atgādināsim, ka t. s. Palestīnas talmuds savu galīgo redakciju ieguvis tikai ap 400. gadu, «Babilonijas talmuds» — vēl simts gadu vēlāk, bet Celss savu sacerējumu rakstījis ap 177. gadu. Tas liecina, cik sīksta noturība ir šāda veida baumām. Tās bijušas ap­grozībā pāris simtu gadu, bet pēc tam atkal guva de­dzīgus piekritējus Apgaismības laikmetā.

Tā, lūk, beidzas mēģinājumi atrast īstā Jēzus pēdas nekristiešu rakstniecībā, beidzas — to grūti noliegt — ar pilnīgu neveiksmi.

Otrā nodaļa PAR JAUNO DERĪBU un TĀS ŠĶIETAMAJIEM AUTORIEM evaņģēlisti rakstīja grieķu valodā

Tā kā grieķu, romiešu un ebreju autori mums ne­sniedz nekādas drošas ziņas par Jēzus Kristus dzīvi, at­liek pievērsties vienīgai vēsturiskai liecībai — Jaunajai derībai, kā arī tai bagātīgajai kristiešu literatūras daļai, kas nav iekļauta svēto rakstu kanonā un kopumā tiek apzīmēta par apokrifiem. Kāda vērtība ir visiem šiem rakstiem? Atbildi uz šo jautājumu cenšas dot atsevišķa biblistikas nozare. Vēlāk redzēsim, ka tā sniegusi dau­dzus interesantus un pat sensacionālus atklājumus. Tiem būs veltīta ne viena vien mūsu grāmatas lappuse, taču iepriekš mums kaut vai pavirši jāiepazīstas ar kristietī­bas pamatdokumentu — Jauno derību.