EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Tiesa, jau 16. gadsimtā atskanēja savrupa balss, kas šādu vērtējumu apšaubīja, taču visumā līdz 19. gadsim­tam neviens šo liecību nopietni nav mēģinājis apstrīdēt. Šodien mums jau zināms, ka šī vienīgā no ebreju avo­tiem nākusī informācija par Jēzu ir interpolācija, vēlāks iespraudums, ko izdarījis kāds no kristiešu pārrakstītā­jiem. Kritiskie argumenti, kas atmasko šo viltojumu, ir tik neatspēkojami, ka pat nopietni katoļu Bībeles zināt­nieki izteikušies pret šās liecības autentiskumu.

Patiesi, būtu brīnums, ja kāds vēl šodien gribētu ietiepīgi turēties pie kādreizējiem uzskatiem par Jozefa Flāvija tekstā iestarpināto vietu. Jozefs Flāvijs taču bija farizejs un ortodoksāls jūdaisma piekritējs, priesteru dzimtas loceklis un no mātes puses Makabeju pēcnācējs, bet mums grib iegalvot, ka viņš rakstījis šīs rindas, kurās teikts, ka Jēzus ir bijis mesija un varbūt pat dievs, kas ticis sists krustā, bet trešajā dienā augšām­cēlies. Kristiešu pārrakstītājs, kurš iespraudumu tādā veidā iestarpinājis Jozefa Flāvija tekstā, ir bijis lētticīgs cilvēks, bet ne mazāk lētticīgi bijuši tie, kas viņam no­ticēja.

Šodien mēs zinām pat to, kad aptuveni radies šis vil­tojums. Baznīcas rakstnieki Klēments, Minucijs, Tertuliāns un Teofils no Antiohijas labi pazina «Jūdu senatni», taču neviens no viņiem nav ne ar vienu vārdu ieminē­jies par šo kristiešiem tik svarīgo informāciju. Nav pa­mata domāt, ka viņi tā būtu rīkojušies aiz kaut kādiem nezināmiem apsvērumiem, tālab atliek tikai viens secinā­jums, un proti, ka vecākajos «Jūdu senatnes» eksemplā­ros šās informācijas vēl nav bijis. Tikai hronoloģiski vē­lākais pirmās «Baznīcas vēstures» autors Eisebijs, kurš dzīvojis no 263. līdz 339. gadam, pirmo reizi citē šo «lie­cību» tagad mums labi zināmajā skanējumā. Tāpēc, lo­ģiski spriežot, jāsecina, ka šo viltojumu izdarījis kāds pārrakstītājs 3. un 4, gadsimta mijā.

Interesantu materiālu diskusijai par «testimonium Fla- vianum» sniedz Origēns. Šis izcilais baznīcas rakstnieks dzīvoja no 185. līdz 254. gadam, tātad pirms Eisebija un pirms pārrunājamā iestarpinājuma par Jēzu «Jūdu senat­nes» tekstā. No Origēna polemiskā traktāta «Pret Celšu», ar kuru mēs sīkāk iepazīsimies nākamajā nodaļā, izriet, ka viņa rīcībā esošajā «Jūdu senatnes» norakstā piemi­nēti Jānis Kristītājs un Jēkabs, toties, kas attiecas uz Jēzu, tad viņš acīmredzot zinājis kādu pavisam citu tek­stu, uz kuru dibinoties Origēns pārmet Jozefam Flāvijam, ka tas nav atzinis Jēzu par mesiju.

Tātad runa ir par kādu piezīmi, kurā Jēzus novēr­tēts no neticīga cilvēka viedokļa. Tā kā Flāvija tekstos šāda piezīme nav atrodama, tad rodas jautājums, uz ko Origēns būtu varējis balstīt savu pārmetumu. Daži Bī­beles zinātnieki ir pārliecināti, ka šis Origēnam zināmais sākotnējais teksts tad nu ari saturējis daudzināto «testimonium Flavianum», kuru vēlāk kāds kristiešu pārrakstī­tājs izrediģējis pēc sava prāta. Izdarīti pat mēģinājumi izdalīt šo šķietamo pirmtekstu, vienkārši svītrojot no «Flā­vija liecības» pieņēmumu, ka Jēzus bijis dievs un pra­viešu pasludinātais mesija, kurš pēc nāves uzcēlies no miroņiem. Tādā veidā radītais vieda sludinātāja un ap- kārtklaiņojoša skolotāja portrets — un šādu cilvēku tolaik Palestīnā bijis ne mazums — varēja piederēt arī orto­doksāla jūdaisma piekritēja un priesteru dzimtas pēcnā­cēja Jozefa Flāvija spalvai. Šāds apraksts būtu varējis arī izraisīt Origēna pārmetumu, ka tā autors nav ticējis Jēzus dievišķīgajai iedabai.

Taču šai, uz pirmā aca uzmetiena visai pārliecinošajai hipotēzei ir būtiski trūkumi. Vispirms jau šaubas rada pats šķietamā sākotnēja teksta izdalījums no «Flāvija liecības». Atsevišķiem Bībeles zinātniekiem, neraugoties uz Jozefa Flāvija stila un valodas rūpīgām studijām, nav izdevies rekonstruēt vienādi skanošu tekstu. Viņu versi­jas ir tik atšķirīgas, ka apšaubāma ne tikai pati metode, bet arī tās teorētiskie principi. Ja jau, ņemot vērā mūs­dienu filoloģijas sasniegumus, nav iespējams iegūt saska­nīgus rezultātus, mums ir tiesības secināt, ka šādu Jozefa Flāvija rakstīto pirmtekstu vispār nekad neizdosies atrast.

Tomēr šī koncepcija tika galīgi atspēkota, analizējot kontekstu, kurā atrodama «Flāvija liecība». Izrādījās, ka rindkopas, starp kurām tas iesprausts, neapšaubāmi veido vienu stāstījuma pavedienu, kurā runa ir par nemieriem ebreju vidū un citām viņu likstām. «Flāvija liecība» ne no šā, ne no tā, varētu sacīt, pavisam nekautrīgi pār­rauj stāstījuma pavedienu, un šis apstāklis liek. domāt, ka tā mākslīgi, nerēķinoties ar loģiku, iesprausta svešā tekstā. Skaidrs, ka to izdarījis kāds neveikls un ne se­višķi inteliģents atdarinātājs, un turēt aizdomās par šo rupjo interpolāciju «Jūdu senatnes» autoru nav ne ma­zākā pamata.