EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Jāņem taču vērā, ka pagānu svētnīcās t. s. dedzināmie upuri bija retums. Parasti ugunī sadedzināja tikai mazu

daļu 110 upurējamā dzīvnieka, bet pārējo gaļu priesteri pēc savu vajadzību apmierināšanas pārdeva vietējiem iedzīvotājiem. Tirdzniecībā ar gaļu viņiem piederēja mo­nopols, un, protams, viņi tad arī diktēja cenas. Privāti kaut lopus bija stingri aizliegts, un tikai izņēmuma kārtā ebrejiem aiz reliģiskiem apsvērumiem palaikam bija at­ļauts izdarīt rituālam atbilstošu -lopu kaušanu.

Pamēģināsim tagad iztēloties, kādā stāvoklī bija kris­tiešu namamāte, ja viņa piederēja pie trūcīgākām aprin­dām. Nedrīkstēdama iegādāties gaļu, kas nāca no pa­gānu upuriem un tika pārdota tirgū par samērā pieeja­mām cenām, viņai gaļu vajadzēja meklēt pie ebrejiem vai melnajā tirgū. Taču ar abām šīm iespējām praktiski nevarēja rēķināties. Pirmajā gadījumā šķēršļus radīja aizvien pieaugošais antagonisms un savstarpējie aizsprie­dumi starp ebrejiem un Jēzus piekritējiem, bet otrajā gadījumā atbiedēja augstās spekulatīvās cenas. Dzīve to­mēr prasīja savu tiesu, un praktiskā namamāte, gribē­dama paēdināt ģimeni, pirka to, kas bija pieejams, ne­ievērodama nekādus aizliegumus.

Jeruzalemē stāvoklis bija pavisam citāds. Tur drīzāk bija grūti pārkāpt aizliegumu par pagānu upurdzīvnieku gaļas lietošanu, jo tādas gaļas tirdzniecībā vienkārši ne­bija. Gaļas tirdzniecības monopols piederēja templim, kur tāpat kā pagānu svētnīcās uz altāra tika sadedzināta tikai niecīga daļa no upurējamā dzīvnieka, bet pārpalikumu izlietoja pilsētas ikdienas vajadzību apmierināšanai. Tātad ortodoksālais jūdaisma piekritējs Jeruzalemē ne­maz netika pakļauts kārdinājumam pārkāpt pastāvošo aizliegumu.

Jautājumu sarežģīja vēl tas, ka reizēm svarīga bija arī biedriska attieksme. Pēterim, piemēram, vienkārši ne­bija iespējams atteikties, kad romiešu virsnieks Kornē­lijs, kurš tikko bija pieņēmis kristīgo ticību, viņu ielūdza kopīgā azaidā ar savu ģimeni un saimes ļaudīm. Jēzus piekritēji Jeruzalemē, izsacīdami apustulim par to bar­gus pārmetumus, tikai parādīja savu provinciālo apro­bežotību. Arī viņu vadītājs, «tā kunga brālis» Jēkabs, kurš jūdaisma rituāla jautājumos bija stingri ortodok­sāls, nedomāja piekāpties ne soli un nesaprata, ka Pēte­ris un Barnaba, viesodamies Antiohijā helēnistu mājās, nevarēja atsacīties sēsties pie galda kopā ar tikko kris­tietībai pievērstajiem ļaudīm, kuri neredzēja nekā ļauna no pagānu svētnīcām nākušas gaļas lietošanā un katru atteikumu uzskatītu par apvainojumu.

Un tomēr, Jēkaba emisāru piespiesti, Pēteris un Bar­naba atteicās no šāda veida kontaktiem, par ko savukārt viņus asi kritizēja Pāvils. Vēstulē galatiešiem Pāvils vi­ņiem pārmet nekonsekvenci un liekulību. Nepatīkamo starpgadījumu viņš apraksta šādi: «Bet, kad es redzēju, ka tie nedara pareizi pēc evaņģēlija patiesības, es sacīju Pēterim visu priekšā: Ja tu, jūds būdams, dzīvo pēc pa­gānu un ne pēc jūdu paražām, kā tu gribi piespiest ne- jūdus dzīvot pēc jūdu dzīves veida» (Apustuļa Pāvila vēstule galatiešiem, 2:14). Diemžēl Pāvils mums nesaka, ko atbildējis Pēteris. Mēs zinām tikai to, ka pēc šīs ķil­das viņu ceļi šķīrušies uz visiem laikiem. Nekad viņi vairs nav sastapušies, ne Antiohijā, kur Pāvils acīm re­dzami izvairījās iegriezties, un pat ne Romā, ja tikai vis­pār varam runāt par Pētera uzturēšanos šeit, jo avoti, kuri to it kā apliecinātu, ir pārāk apšaubāmi. Šī epizode, šķiet, ir viens no svarīgākajiem lūzuma momentiem at­tiecībās starp Jēzus piekritējiem no ebreju un pagānu vides.

Pāvilā attieksme pret šo jautājumu ir visai interesanta. Pirmajā vēstulē korintiešiem (10:27—29) viņš saviem ebreju piekritējiem ieteic, lai tie ēd visu, ko pārdod skārņos, un piebilst: «Ja kāds no neticīgajiem jūs aicina viesos un jūs gribat iet, tad ēdiet visu, ko jums ceļ priekšā, nekā nepētīdami sirdsapziņas dēļ.» Vienīgi, ja kāds cits no ebreju brāļiem aizrāda, ka tā ir pagānu upuru gaļa, tad Pāvils iesaka no tās atturēties «sirdsap­ziņas dēļ», bet tūlīt paskaidro: «Es nedomāju tavu, bet viņa sirdsapziņu. Jo kāpēc sveša sirdsapziņa lai tiesātu manu brīvību?»

Ja kādam liktos, ka Pāvils šajā gadījumā ieteic div­kosīgu rīcību, tad apustulim par attaisnojumu var minēt kādu citu vietu no šīs pašas vēstules korintiešiem: «At­tiecībā uz elku upuru gaļas ēšanu mēs zinām, ka nav ne­viena elka pasaulē un ka nav cita dieva kā viens vie­nīgs» (8:4). Tātad Pāvils visu šo strīdu uzskata par tukšu, jo kaut kā tāda kā pagāniskas cilmes dēļ nešķīstas ga­ļas vispār nemaz nav. Viņš tikai ieteic, saglabājot šajā jautājumā sirdsapziņas brīvību, neizraisīt sašutumu to Mozus ticības brāļu vidū, kuri vēl nav spējuši visu to apjēgt.

Šis dzīves prasību diktētais saprātīgais pragmatisms, kuram pakļaujoties Pāvils savas misijas labā pagānu vidē atmeta dažus Mozus ticības rituālos priekšrakstus, noteica arī viņa nostāju pret dažiem sākotnējās kristietības as­pektiem, kurus pārstāvēja Jēkaba vadītā Jeruzalemes draudze. Viņa nostāja bija tāda, ka mēs to šodien vārda pilnā nozīmē nosauktu par revizionistisku.