EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Kad Pāvilu no satracinātā pūļa rokām izrāva un savā aizsardzībā ņēma romiešu leģionāri, viņam atļāva teikt aizstāvēšanās runu. Pāvils zvērēja pie visa, kas viņam svēts, ka ir ticīgs ebrejs, kas runā ebreju (pareizāk sa­kot, gan aramiešu) valodā. Izmisīgi pūlēdamies iegūt pūļa labvēlību, viņš pazemojās tiktāl, ka savu teroristisko darbību pret «helēnistiem», ar kuru nu gan Paviļam ne­bija ko lepoties, viņš bez jebkādiem morāles apsvēru­miem piedēvēja sev par nopelnu un lojalitātes apliecinā­jumu attieksmē pret jūdaismu. Stāstīdams, kā viņš ticis atgriezts, Pāvils, starp citu, sacīja: «Es esmu jūds, dzimis Tarsā, Kilikijā, bet uzaudzināts šinī pilsētā, izglītojies pie Gamaliēla kājām, pilnīgā saskaņā ar tēvu bauslību, dedzīgs dieva bauslības cīnītājs, kādi jūs vēl šodien visi esat; šo ticību [domāta «helēnismu» kristietība] esmu va­jājis līdz nāvei, saistīdams un nododams cietumā vīriešus un sievietes, kā to man var apliecināt augstie priesteri un visa vecajo padome; no tiem arī dabūjis vēstules brā­ļiem Damaskā, devos ceļā, lai apcietinātu tos, kas tur atradās, un vestu uz Jeruzalemi sodīt» («Apustuļu darbi», 22:3—5).

Saja konfliktā, kā tas mums jau zināms, runa patiesībā nebija par to vai citu kristietības paveidu. Tas bija po­litisks. konflikts, kurš skāra ebreju nacionālo pastāvē­šanu, lai gan šķietami cīņa risinājās tikai par jūdaisma integritāti. Jēkaba vadītajai Jēzus piekritēju Jeruzale­mes sektai, kas visā savā divdesmit gadu ilgajā vēsturē bija pakļāvusies templim un priesteru teokrātijai, vaja­dzēja, protams, solidarizēties ar ebreju sabiedrības pārē­jās daļas domām, un tas arī izraisīja to bardzību, ar kādu izturējās pret Pāvilu, līdzko viņš parādījās Jeruzalemē.

Pāvils savu aizstāvēšanās runu sacīja no Antonija forta kāpnēm, kas veda tieši uz tempļa pagalmu. Jozefs Flāvijs ir aprakstījis šo celtni, un arheoloģiskie izrakumi apstiprināja viņa informācijas pareizību. Šo cietoksni reizē ar ķēniņa pili uzcēla Hērods Lielais un par godu savam protektoram Antonijam nosauca to Antonija vārdā. Jēzus un Pāvila dzīves laikā tur mitinājās romiešu karaspēka garnizons, un tā uzdevums bija uzturēt kār­tību tempļa pagalmā, kur nemitīgi drūzmējās svētceļo­tāju pūļi. No augstajiem cietokšņa mūriem sardzes pos­teņi kā uz delnas redzēja visu pagalmā notiekošo un tā­pēc varēja ātri iejaukties, kad vajadzēja paglābt Pāvilu no saniknotā ebreju pūļa rokām.

Romieši paņēma Pāvilu sev līdzi, iekala važās un kat­ram gadījumam gribēja viņu nopērt ar pātagām. Tomēr, uzzinājuši, ka viņiem darīšana ar Romas pilsoni, tie no sava nodoma atteicās. Taču nākamās dienas rītā viņi Pā­vilu atveda uz sinedrija tiesu, lai viņš attaisnotos pats savu tautiešu priekšā. Pāvila pašpārliecinātība un drosme, ar kādu viņš atbildēja uz apsūdzībām, augsto priesteri tā nokaitināja, ka tas pavēlēja sist Pāvilam pa muti. Un tad Pāvils sacīja slavenos, nicinājuma pilnos vārdus, kurus viņš meta sejā augstajam priesterim: «Dievs tevi sitīs, tu nobalsinātā siena; tu še sēdi mani tiesāt pēc likuma un pavēli mani sist pret likumu» («Apustuļu darbi», 23:3).

Pretēji tam, ko varēja sagaidīt, Pāvils no šīs konfron­tācijas iznāca neskarts, jo viņš pārspēja tiesnešus prātā un atjautībā. Pāvils ātri atskārta, ka sinedrijā nav iekšē­jas vienotības un7 tas sastāv no divām savstarpēji nai­dīgām grupām — farizejiem un saducejiem. Pirmie, kā mēs jau zinām, ticēja, ka mirušie celsies augšām, bet otrie šādu uzskatu atzina par ķecerību. Un tad Pāvils pēkšņi vērsās pret saducejiem ar apsūdzību, ka tie viņu vajājot un pret viņu kūdot tikai tāpēc, ka viņš esot fa­rizejs un ticot, ka mirušie celsies augšām. Ar šo izma­nīgo gājienu Pāvils uzkurināja starp abiem novirzieniem pastāvošās pretešķības un panāca, ka sinedrijs nespēja rast vienprātību viņa prāvā. Sākās sīva polemika jau­tājumā par Pāvila vainu vai bezvainību, un Romas tri­būns, bīdamies, ka abas strīdīgās puses varētu saplosīt Pāvilu gabalos, izrāva viņu no ļaužu bara un atveda at­pakaļ cietoksnī.

Tomēr atradās fanātiķi, kuri nedomāja rimties. Tie gri­bēja panākt, lai Pāvilu vēlreiz vestu uz noklaušināšanu, un tad ceļā uz sinedriju viņu nogalināt. Par šo sazvēres­tību uzzināja Pāvila māsasdēls un nekavējoties visu pa­ziņoja romiešu iestādēm. Tad tribūns nosprieda, ka vis­drošākais būtu apcietināto tūlīt nogādāt paša vietvalža rīcībā, kura rezidence bija Cezarejā.