EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Ebreju kvartālā notiekošās ķildas un ķīviņus pārējie Efesas pilsoņi varbūt arī bija pamanījuši, tomēr lielās, rosmē verdošās pilsētas iedzīvotājiem tie nebija svarīgi un ierasto dzīves ritmu netraucēja. Sliktāk jau bija, ja šie trači skāra viņus pašus. Kādu dienu, Pāvila dedzīgās runas aizrauti, «labs skaits to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslām, sanesa grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā; to vērtību noteica un saskaitīja piecdesmit tūkstoš sudraba gabalu» («Apustuļu darbi», 19:19—20).

Tātad tas bijis milzīgs degošu tīstokļu (grāmatu to­laik, protams, nebija) ugunskurs. Sārts sakurts, kā no tek­sta redzams, publiski, pilsētas iedzīvotāju acu priekšā, un, liekas, tas būs bijis pirmais «autodafē» cilvēces vēsturē.

No šā stāstījuma nav redzams, kādi īsti teksti krituši liesmām par upuri. «Apustuļu darbu» autors gan liek noprast, ka runa ir par māņticīgiem sacerējumiem. Bet, ja tos par tādiem arī uzskatījuši jaunatgrieztie kristieši, tas to­mēr nenozīmē, ka vairums Efesas iedzīvotāju bijuši tādās pašās domās. Viņiem droši vien šie tīstokļi bija kas tuvs, ar viņu tradīcijām un ticību saaudzis. Degošo sārtu viņiem vajadzēja uztvert kā nekaunīgu izaicinājumu. Tāpēc ielās sadrūzmējās saniknotas manifestācijas, pieprasīdamas bargi sodīt svētumu nopulgotājus. Un jāpabrīnās tikai par saprātu un mērenību, kādu demonstranti šādos ap­stākļos bija izrādījuši, jo vainīgie gala rezultātā nekāda soda nesaņēma, bet ļaužu bari, kas bija sapulcējušies pilsētas amfiteātrī, pēc pilsētas pārvaldes pārstāvju uzai­cinājuma mierīgi izklīda pa mājām.

Lūk, kas pēc mūsu kritiskās analīzes palicis no skaistā vēstījuma par Pāvila sekmēm un par jukām, kas esot izcēlušās slavenajā metropolē un tās majestātiskajā templī.

«Es esmu jūds, dzimis Tarsā»

Pēc trešā misijas brauciena Pāvils nolēma pār­celties uz Itāliju, iepriekš uz neilgu laiku iegriežoties Jeruzalemē. Kad viņš izkāpa krastā Cezarejā, draugi un viņam labvēlīgais ebreju pravietis Agabs brīdināja Pā­vilu, ka Jeruzalemē viņam draud nāves briesmas, taču Pāvils tiem nepaklausīja un turpināja savu ceļu.

Pāvila lēmums, kuru viņš. pieņēma, neievērojot brī­dinājumu, bija riskantāks, nekā varētu likties no «Apus­tuļu darbos» rakstītā. To, ko šeit autors noklusē, savos darbos mums pastāsta Jozefs Flāvijs. No viņa mēs uzzi­nām, cik draudīgs stāvoklis tolaik bija izveidojies Jeru­zalemē un visā Jūdejā. Apspiestā, līdz izmisumam no­vestā ebreju tauta ik pēc kāda laika sacēlās pret ro­miešu okupantiem. Visas šāda veida izmisuma izpausmes parasti beidzās ar vainīgo un nevainīgo, vīriešu, sieviešu un bērnu apkaušanu. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka šī nelaimīgā zeme, kur neskaitāmi cilvēki tika sisti krustā vai citādā veidā krita par upuri saniknotajiem leģionā­riem, bija misticisma psihozes pārņemta, un ļaudis mek­lēja garīgu mierinājumu nacionālistiskās un mesiāniskās ilūzijās.

Saspringtais stāvoklis veicināja visvisāda veida pus- neprātīgu fanātiķu un pat vienkāršu šarlatānu parādī­šanos, kuri iestāstīja sev un arī citiem, ka viņi ir pra­vieši, kuriem lemts ebreju tautu izvadīt no verdzības. Apmāti ļaužu pūļi viņu vadībā devās tuksnesī vai uz Jordānas krastiem, kur tos it kā gaidot jauna, no ro­miešu jūga brīva dzīve.

Romas prokurators vērīgi sekoja līdzīga veida mig- rācijām un aizejošiem sūtīja pakaļ karaspēka daļas, kuras nežēlīgi izrēķinājās ar nelaimīgajiem bēgļiem.

Šo praviešu vidū sevišķi izdaudzināts bija kāds vārdā nezināms ebrejs no Ēģiptes. Pasludinājis sevi par pra­vieša Jesajas pēcteci, viņš trīsdesmit tūkstošus ebreju aizvilināja tuksnesī, bet pēc tam atveda tos uz Eļļas kalnu, lai viņi būtu liecinieki tam, ka pravieša pēctecis ar vienu savu pavēli pilsētas aizsargmūrus pārvērtīs drupu kaudzē un pieveiks romiešu garnizonu. Šis gā­jiens, protams, beidzās ar pilnīgu katastrofu. Leģionāri sīvā niknumā uzbruka sapulcējušamies ebrejiem. Kad iz­misīgā nekārtībā bēgošie ļaužu bari izklīda uz visām pu­sēm, izrādījās, ka nelaimes vaininieks, šis viltus pravietis, paguvis aizbēgt un pēc tam par sevi vairs nav devis ne­kādu ziņu. Viņu piemin arī «Apustuļu darbu» autors. Un proti, kad Jeruzalemē apcietināja Pāvilu, romiešu tribūns, domādams, ka Pāvils varētu būt aizbēgušais musinātājs, viņam jautāja: «Vai tikai tu neesi tas ēģiptietis, kas priekš dažām dienām sacēlies un aizvedis tuksnesī četrus tūkstošus sikariešu?» («Apustuļu darbi», 21:38). Kas attie­cas uz nemiernieku skaitu, tad «Apustuļu darbu» autors savā vērtējumā ir pieticīgāks un droši vidn tuvāks patie­sībai nekā Jozefs Flāvijs.