EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Neparastas kvēles un gudrības pilnais svešinieks droši vien pārsteidza grieķu amatpersonas ar savas oratoriskās uzstāšanās glaimojošo formu, tāpēc sākumā tie viņu klau­sījās ar interesi. Bet, kad viņš vēlāk pārgāja pie pastarās tiesas un mirušo miesīgās augšāmcelšanās, visa atēniešu iedaba, ko caurstrāvoja filozofiskās domāšanas un skep­ticisma diženās tradīcijas, neviļus izslējās protestā. No Āzijas šeit atnākušā klaidoņa uzskati viņiem likās tik nejēdzīgi, ka tie tika uzņemti ar izsmieklu.

Šķiroties no netīkamās pilsētas, Pāvilam, iespējams, ausīs vēl skanēja šie zobgalīgie smiekli. Tomēr jādomā, ka par galīgi pieveiktu viņš sevi neuzskatīja. Viņam taču bija izdevies rast vairākus jaunās mācības adeptus, kas kļuva par pirmās kristiešu draudzes pamatlicējiem Eiro­pas kontinentā. «Apustuļu darbu» autors no šiem jaunat­grieztajiem vārdā piemin tikai divus cilvēkus: kādu sie­vieti Damarīdu un areopāga locekli Dionīsiju, par kuru Eisebijs raksta, ka tas vēlāk kļuvis par pirmo Atēnu bīs­kapu.

Korintā, uz kurieni Pāvils devās no Atēnām, viņš pa­vadīja vairāk nekā pusotra gada. Sākumā viņš sludinājis vietējā sinagogā, bet, tā kā ebreji stūrgalvīgi noraidījuši viņa mācību, tad Pāvils nospriedis visu vērību veltīt pilsētas neebreju iedzīvotājiem. Tomēr Pāvils varēja le­poties arī ar vienreizēji izcilu sasniegumu ebreju vidū, lai gan tas viņam drīzumā sagādāja ne mazumu raižu. Un proti, viņam izdevās jaunajai ticībai pievērst pašu sina­gogas priekšnieku Krispu ar visu tā ģimeni un mājas ļaudīm. Vietējā ebreju sabiedrībā sākusies tāda dūkoņa kā bišu stropā. Krispa vietā par sinagogas priekšnieku steigā ticis izvēlēts Sostens, kurš par katru cenu gribējis tikt vaļā no Pāvila, lai arī turpmāk neatgadītos līdzīgas

nedienas. Taču viņš nesekoja citu pilsētu paraugam un nemēģināja sakūdīt pret Pāvilu pilsētas iedzīvotājus, bet nolēma šo jautājumu nokārtot likumīgā ceļā. Tāpēc viņš Romas prokonsulam Gallionam iesniedza sūdzību, ka Pā­vils musinot pilsētas iedzīvotājus uz nekārtībām. Taču Romas amata vīrs, negribēdams iejaukties ebreju kolo­nijas iekšējās ķildās, pavēlēja izklīdināt ebreju pūli, kurš bija ieradies kopā ar Sostenu un klaigādams pieprasīja Pāvila sodīšanu. Tad ebreji visu vainu par savu neveik­smi uzvēla Sostenam, niknumā uzbruka tam un pamatīgi to iekaustīja. Pāvils vēl kādu laiku palika Korintā un aizgāja no pilsētas tikai tad, kad pats to vēlējās.

Sava trešā misijas ceļojuma laikā Pāvils otro reizi apmeklēja Efesu un uzturējās tur gandrīz trīs gadus. Tas bija viņa misijas darbības visvētrainākais laiks — vismaz spriežot pēc «Apustuļu darbu» stāstījuma. Galvenais šo notikumu cēlonis bija ķīviņš, kāds Pāvilam sākās ar Efe­sas tirgoņiem un amatniekiem. Viens no tiem, zeltkalis Dēmetrijs, kurš tirgojās ar Artemīdas sudraba statujiņām, uzkūdīja pret Pāvilu visu pilsētu un masu sapulcē, kas šajā sakarā tika sasaukta, starp citu, paziņoja sekojošo: «Vīri, jūs zināt, ka no šī darba atkarājas mūsu labklājība. Un jūs redzatun dzirdat, ka šis Pāvils ne vien Efesā, bet gandrīz visā Āzijā ar savām runām novērsis daudz ļaužu, sacīdams, ka tie nav dievi, kas rokām darināti. Mums draud ne tikai tas, ka šī nozare zaudē nozīmi, bet arī ka augstās dieves Artemīdas svētnīcu nonicinās un iznīks viņas varenība, ko pielūdz visa Āzija un visa pasaule» («Apustuļu darbi», 19:25—27). Satracinātais pūlis sagrāba Pāvila ceļa biedrus Gāju un Aristarhu. Pāvils gribēja iestāties par viņiem, bet pēc savu mācekļu un pat dažu Romas ierēdņu lūguma atteicās no šā nodoma. Turklāt izrādījās, ka šāda iestāšanās nemaz nebija vajadzīga, jo nekārtības beidzās ar manifestāciju par godu Artemīdai vietējā teātrī, bet pēc tam pūlis, paklausot pilsētas rakst­veža aicinājumam, mierīgi izklīda pa mājām. Tad Pāvils un viņa biedri bez jebkādiem kavēkļiem varēja atstāt Efesu un doties uz Maķedoniju.

Nostāsts, kā redzam, ir stipri dramatisks. Bet kā tas viss izskatās mums zināmo vēstures faktu gaismā? Vai patiesi kristietība tajā laikā būtu varējusi gūt tik lielus panākumus, ka Efesas iedzīvotāji justos apdraudēti? Pa­mēģināsim īsumā atbildēt uz šo jautājumu.

Vispirms jāatzīmē, ka grieķu dieviete Artemīda šajā laikā jau bija kļuvusi par tipisku visu Austrumu dievieti. Efesa taču atradās Mazāzijā, kur no neatminamiem lai­kiem tika piekopts «Dižās mātes» kults. Atbilstoši šai tra­dīcijai Efesas Artemīda kļuva par auglības un visas cil­vēces barotāju dievieti. Lai padarītu uzskatāmākas tai piedēvētās funkcijas, viņas tēlus veidoja kā sievieti ar daudziem zīdekļiem.

Artemīdas svētnīcu (Artemizjonu) uzcēla 580.—560. gadā p. m. ē., tātad Pāvila laikā tai bija jau vairāk nekā seši simti gadu. Savā ilgajā pastāvēšanas periodā svētnīca gan vairāk reižu tikusi nopostīta, taču tā aizvien atdzima no pelniem vēl krāšņāka. Starp citu, 356. gadā p. m. ē. Efesas kurpnieks Hērostrats to nodedzinājis, lai padarītu savu vārdu nemirstīgu nākamajās paaudzēs. Galīgi svēt­nīca tika nopostīta tikai 3. gadsimtā gotu cilšu iebrukuma laikā.