EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Zīlniece bijusi tik uzmācīga, ka Pāvilam beidzot tas apnicis. Viņš no sievietes izdzinis uzplijīgo garu, un tā kļuvusi atkal gluži normāla. Tomēr izrādījās, ka, tā rīkodamies, viņš .sagādājis zaudējumus dažiem izdarīgiem pilsētas iedzīvotājiem, kuri no sievietes pareģojumiem guvuši pastāvīgus ienākumus. Viņi nepatīkamos atnā­cējus aizvilkuši vietējo varas iestāžu priekšā un apsūdzē­juši par nekārtību izraisīšanu pilsētā. Pakļaudamies uz­kūdītā pūļa prasībām, kurš klaigājis, pieprasīdams, lai abi atnācēji tiktu sodīti, pilsētas varas vīri likuši tos iz­ģērbt, šaustīt ar rīkstēm un iemest vistumšākajā cietumā, viņu kājas ieslēdzot siekstā.

Licies, ka nekāda glābiņa vairs nebūs. Taču, kā tas līdzīgos dramatiskos gadījumos «Apustuļu darbos» pa­rasti notiek, mūsu varoņiem palīgā nākuši labvēlīgi viņ­pasaules spēki. Pēkšņi sākusies zemestrīce, cietuma pa­mati sakustējušies, durvis atvērušās un siekstas no viņu kājām nokritušas. Cietuma sargs, domādams, ka ieslo­dzītie aizbēguši, gribējis izdarīt pašnāvību, taču, redzē­dams, ka tas nav noticis, aiz pateicības pacienājis viņus ar azaidu un pievērsies kristīgai ticībai.

Dienai ataustot, notikumi iegājuši pavisam negaidītās sliedēs. Kad cietumā ieradies liktors ar pavēli abus ieslo­dzītos atbrīvot, Pāvils un Sīls, pēkšņi juzdamies aiz­skarti savā godā, ietiepušies un paziņojuši, ka neiešot laukā no cietuma, kamēr varas iestādes viņiem nebūs sniegušas gandarījumu. «Tie mūs, romiešus,» Pāvils pa­ziņojis, «bez tiesas sprieduma, visiem redzot ir šautuši un iemetuši cietumā; un tagad tie mūs slepeni izmet. Tā ne; lai viņi paši nāk un mūs izved» («Apustuļu darbi», 16:37).

Un patiesi, kolīdz pilsētas priekšnieki izdzirdējuši, ka viņiem pārmet nopietnu likuma pārkāpumu, ko tie izda­rījuši, likdami ar rīkstēm šaust cilvēkus, kurus kā ro­miešu pilsoņus šādā veidā nedrīkstēja sodīt, viņi steigu­šies uz cietumu un atvainodamies abus ieslodzītos izve­duši brīvībā, lūgdamies, lai tikai atnācēji pēc iespējas atrak aizietu no pilsētas. Pāvila un Sīļa noslēpums gan paliek, kāpēc viņi tik mierīgi ļāva visām šīm pārestībām notikt, ja jau to novēršanai būtu pieticis ar vienu vārdu.

Pēc īslaicīgas uzturēšanās Maķedonijas galvaspilsētā Tesalonikā, no kurienes Pāvilam ar Sīļu atkal vajadzēja bēgt, lai paglābtos no agresīva ebreju pūļa, viņi abi no­kļuva Atēnās. Ar Pāvilam raksturīgo sparu viņš tur uzsāka plaši izvērstu propagandas kampaņu, lai piepildītos viņa mūža godkārīgākais mērķis — kristietības ieviešana pašā grieķu kultūras sirdī. Šajā nolūkā Pāvils ar epikū- riešu un stoiķu filozofiem rīkoja kvēlus disputus, kas beidzās ar to, ka viņu atveda uz areopāgu, kur viņš varēja savus uzskatus izklāstīt Atēnu augstākās tiesas priekšā.

Savas mācības pamatus Pāvils lakoniski ietvēra īsā runā, kuru gan grūti uzskatīt par vēsturiskai patiesībai atbilstošu. Tā ir «Apustuļu darbu» autora tipiski literāra kompozīcija, varbūt pat viņa paša, bet nevis Pāvila per­sonisko uzskatu atspoguļojums. Šīs runas teksts taču uz­rakstīts daudz gadu pēc Pāvila nāves, un grūti iedomā­ties, ka kāds būtu spējis to tik burtiski atveidot. Tomēr šis teksts ar savu novatorisko un mērķtiecīgo saturu, kurā definētas kristietības galvenās atšķirības no pā­rējiem toreizējās pasaules ticējumiem, pieder pie tiem «Apustuļu darbu» fragmentiem, kuri pelna sevišķu ievē­rību.

Stājies areopāga tiesas priekšā, Pāvils uzsāka savu runu ar īsti diplomātisku paņēmienu, lai iegūtu klausītāju lab­vēlību. Viņš citēja uz kādas Atēnu svētnīcas altāra iz­lasīto epigrāfu, kur bijuši rakstīti divi vārdi: «Nepazīs­tamam dievam». Pasludinādams sevi tieši par šī, arī atē­niešu godātā dieva piekritēju un sludinātāju, viņš starp citu teica:

«Jo staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es at­radu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu. Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes kungs, nemājo rokām celtos tempļos. Un vinu neapkalpo cilvēku rokas, it kā viņam kā vajadzētu: viņš pats dod visiem dzī­vību, elpu un visu; viņš licis visām tautām celties no vie­nām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie mek­lētu dievu, lai tie viņu varētu nojaust un atrast, jebšu viņš nav tālu nevienam no mums. Jo viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacī­juši: Mēs arī esam viņa cilts. Tāpēc mums, kas esam dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam» («Apustuļu darbi», 17:23—29).