EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Var iedomāties, ar kādu godbijību apdvesta bija šī sirmā, majestātiskā svētnīca. Tās slava izplatījās ne tikai tuvajā Grieķijā, bet arī Itālijā un pat tālajā Marseļā. Par celtnes diženumu, starp citu, liecina tas, ka pat persiešu ķēniņš Kserkss, kurš parasti nopostīja visus ieņemtos grieķu tempļus, bargi piekodināja Efesas Artemīdas svēt­nīcu atstāt neskartu. Protams, šeit cauru gadu rosījās ne­skaitāmi svētceļotāju bari, kas ieradās no tuvienes un tā­lienes, lai ar dāvanām iemantotu Dižās mātes Artemīdas labvēlību.

Taču bija ari medaļas otra puse. Artemīdas svētnīca kalpoja ne tikai kulta funkcijām, bet arī citiem mērķiem, par kuriem biklajiem un dievbijīgajiem svētceļniekiem droši vien nebija ne jausmas. Un proti, svētnīca bija viena no tā laika pasaulē varenākajām ekonomiskām un finansu iestādēm.

Kā radās šis duālisms? Lai to saprastu, jāatceras, ka Efesa bija liela jūras osta, ko rosīgās tirdzniecības dēļ plaši pazina tā laika pasaulē. Efesas piekrastē sastapās tirdzniecības kuģi no Austrumiem un Rietumiem, lai ap­mainītos ar tādām vērtīgām precēm kā vīns, eksotiskas smaržvielas, mākslas darbi un amatnieku izstrādājumi. Starptautiskā tirdzniecība nevarēja iztikt bez kredīta un finansistiem, kuru rīcībā bija skaidra nauda. Artemīdas svētnīcas priesteri, kas, pateicoties valdnieku devībai un svētceļotāju ziedojumiem, bija uzkrājuši lielas bagātības,

tagad prasmīgi izmantoja situāciju. Svētnīca kļuva reizē arī par bankas iestādi, kura pret atlīdzību pieņēma gla­bāšanā vai nosūtīšanā uz citām pilsētām naudas summas, izsniedza pret procentiem aizdevumus, finansēja jūras braucienus, bet no šiem pasākumiem iemantotos līdzekļus ieguldīja latifundijās, tās iegūdama visur, kur vien iespē­jams, pat pašā Itālijā. Anglis Vūds 19. gadsimta otrajā pusē atrada vietu, kur bija atradusies svētnīca. Viņš tur uzsāka arheoloģiskus izrakumus, ko pēc tam turpināja citi arheologi. Tajos izdarīti vērtīgi atradumi, kuri dod priekšstatu par Artemizjona bagātībām. Atrasti veseli trīs tūkstoši izstrādājumu no zelta un ziloņkaula, kas ir nenovērtējami kā mākslinieciskā, tā vēsturiskā ziņā.

Iztēle un vēsturē pirmais liesmojošais sārts

Ne jau veltīgi mēs atļāvām sev novirzīties no gal­venās mūsu pārspriedumu tēmas. Mums gribējās atgā­dināt dažus Efesas vēsturē svarīgus faktus, lai tos kon­frontētu ar visu, ko mums tik stingrā pārliecībā stāsta «Apustuļu darbu» autors. Kā redzēsim, šī konfrontācija nepavisam nerunā par labu viņam kā vēstures lieci­niekam.

Vispirms nevaram ticēt, ka m. ē. piecdesmitajos ga­dos, t. i., savas pastāvēšanas sākumā, kristietība Efesā bi­jusi tik izplatīta, ka šīs lepnās pilsētas iedzīvotāji būtu spiesti savu protestu pret to izsacīt ar masveida demon­strācijām un jukām. Cik tad īsfi locekļu toreiz varēja būt šajā Pāvila vadītajā kristiešu draudzē? Vislabākajā gadījumā pāris simti, nu, sacīsim, kaut vai pāris tūkstoši. Metropolei, kurā bija divi simti tūkstošu iedzīvotāju un kurā nemitīgi drūzmējās svētceļotāju bari, tas bija tik­pat kā piliens jūrā. Lielpilsētas spietā iejukušie Jēzus piekritēji tur bija tikai necila, eksotiska, no pārējās sa­biedrības izolēta cilvēku grupiņa,. «Apustuļu darbu» autors, neņemdams vērā šo acīm redzamo disproporciju, bezrūpīgi izspīlē kristietības lomu gluži utopiskos apmēros. Ja pa­tiesībā būtu bijis tā, kā mums apgalvo autors, tad Arte- mīdai vajadzētu zaudēt savus piekritējus masveidā un aizvien straujāk pieaugošā tempā. Tikai tādā gadījumā

kļūtu saprotams, kāpēc bagātie un ar savu uzņēmību pa­zīstamie Efesas tirgoņi un amatnieki bija zaudējuši tik daudz tīkotāju pēc viņu piedāvātajām Artemīdas statuetēm un cietuši tik jūtamus zaudējumus, ka krita izmisumā, bet majestātiskā, daudzās tautās izdaudzinātā un neiedo­mājami bagātā svētnīca juta bažas par savu turpmāko likteni.

Patiesībā Artemīdas svētnīca, kuras turpmākai pastāvēšanai Pāvila darbība it kā būtu kaitējusi, netraucēti plauka vēl vismaz divus gadsimtus un beidzot krita nevis tāpēc, ka tai būtu trūcis piekritēju, bet gan tālab, ka 262. gadā to nopostīja Mazāzijā iebrukušās gotu ciltis.

Taču arī tad Artemīdas kults sevi neuzskatīja par uz­varētu. Uz vecā tempļa drupām izauga jauns, tiesa, daudz vienkāršāks, jo pilsēta bija kļuvusi nabagāka, tomēr tas pa­stāvēja vēl zināmu laiku, līdz tā vietā uzcēla kristiešu baznīcu, pirmo Jēzus Kristus mātei veltīto dievnamu kristietības vēsturē. Šeit mums ir tipisks piemērs gudra­jam konformismam, kurš bija raksturīgs baznīcai, kas visur, sastopoties ar dziļi sakņotiem pagānu ticējumiem vai senām kulta vietām, prata tos izmanīgi asimilēt savām vajadzībām.