EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

431. gadā Efesas baznīcā notika koncils, kurš pēc ilgiem strīdiem un asiņainām ielu cīnām ar pretiniekiem pasludināja Mariju par dievmāti. Ar šo oficiālo aktu vainagojās ilgstošais transformācijas process, kura gaitā Artemīdas kults pakāpeniski pārauga Marijas kultā. Svēt- ceļotāji joprojām straumēm plūda uz pilsētu, tikai ar to atšķirību, ka tie bija kristieši, bet tirgoņi un amatnieki, kuru vectēvi pārdeva Artemīdas statuetes, tagad tirgojās ar dievmātes un Jēzus bērna attēliem.

«Apustuļu darbos» iekļautais stāsts par nekārtībām Efesā mums ir visai pamācošs. No tā mēs redzam, kā šī stāsta autors izpratis vēsturnieka uzdevumus. Šajā ziņā viņš neapšaubāmi bijis sava laikmeta dēls. Historiogrāfija šā vārda mūsdienu izpratnē autoram bijusi sveša. Viņam tā bija vispirms tikai didaktisks zināmu patiesību vai uz­skatu sludināšanas līdzeklis, un viņš vairāk vai mazāk atzina to pašu principu, kāds ietverts Cicerona devīzē: «Historia est maģistra vitae» (vēsture ir dzīves skolotāja).

Kā jau dažu labu reizi, autors šeit izmantojis savas beletrista spējas, lai dramatiskā un aizraujošā vēstījumā parādītu Pāvila izcilo autoritāti un lielos panākumus mi­sijas darbā pagānu tautu vidū. Ja šodien Pāvilam ņemtu ļaunā, ka viņš tā un ne citādi izpratis jautājumu, kas īsti ir vēsturnieka uzdevums, mēs nostātos anahroniskās pozīcijās. Tomēr Efesas notikumu apraksts lieku reizi at­gādina, ar kādu piesardzību lasāms viss, ko «Apustuļu darbu» autors pasniedz mums kā vēsturisku patiesību.

Ar to mēs negribam sacīt, ka viss stāstījums par no­tikumiem Efesā būtu izzīsts no pirksta. Tekstā ir norādī­jumi, ka kaut kādi nemieri tur patiesi notikuši, tikai tos būs izraisījuši citi cēloņi, nekā apgalvo autors. Nedrīkst taču aizmirst, ka viņš rakstīja trīsdesmit, varbūt pat četr­desmit gadu pēc. minētajiem notikumiem un ziņas smēlis no otrajām vai pat trešajām rokām, tāpēc tās bija jau stipri sajauktas un tajā pašā laikā folkloristiski iekrāso­tas. Cilvēkam ar tik rosīgu iztēli nebija grūti no šiem fragmentiem sakomponēt dramatisku fabulu par Pāvila triumfu, kurš it kā izraisījis paniku Artemīdas pielūdzēju vidū.

Kā izriet no tekstā atrodamiem norādījumiem, patie­sībā visam vajadzēja noritēt citādi. Vispirms mēs uzzi­nām, ka Pāvils vietējā sinagogā cietis neveiksmi, jo viņa sludinātā mācība nav guvusi piekrišanu. Tad viņš novēr­sies no vietējiem ebrejiem un nolēmis darboties pagānu vidū. Šajā nolūkā Pāvils no sinagogas pārcēlies uz kāda Tirana skolu, lai tur sludinātu savu mācību. Šis Tirāns, kā domājams, bijis sofistikas pasniedzējs, pēc tautības grieķis.

Taču šī izrīcība Pāvilu nepaglāba no sadursmēm ar tautiešiem. Kādu dienu viņš uzzināja, ka ebreju augstā priestera Skevas septiņi dēli, kuri nodarbojās ar ļauno garu izdzīšanu, sākuši veikt savas izdarības Jēzus Kristus vārdā. Sašutušais Pāvils gribējis viņiem to aizliegt. Šīs iejaukšanās sekas bija asa vārdu apmaiņa, kas beidzās ar kautiņu.

Kautiņš izcēlies tāpēc, ka ķildā negaidot iejaucies tas pats ļaunais gars, kuru septiņi Skevas dēli gribējuši iz­dzīt. «Apustuļu darbu» autora iztēles brīnumainā pasaule mums jau labi pazīstama, un esam paguvuši pierast pie tās dīvainībām. Taču šoreiz autors izdomā būs pārspējis pats sevi un pasniedzis lasītājiem pavisam ko negaidītu, jo ļaunais gars pretēji tradīcijai un loģikai ne no šā, ne no tā uzstājas nevis kā ļaunā, bet gan kā labā aizstāvis.

Tas noticis tā. Ļaunais gars, sašutis par to, ka vilt- vārdīgie Skevas dēli mēģinājuši viņu izdzīt Jēzus Kristus vārdā, uzrunā viņus šādi: «Jēzu es pazīstu un par Pāvilu es zinu, bet kās jūs tādi esat?» Un tūlīt cilvēks, kurā , ļaunais gars bija iemājojis, «tiem uzbruka un tos visus pievarēja, tā ka tiem kailiem un ievainotiem bija jābēg no šī nama» («Apustuļu darbi», 19:15—16).

Šī nostāsta aizkustinošā vientiesība un nevilšais ko­misms liecina, ka tas ir tautas iztēles auglis. Tas ir ārkār­tīgi līdzīgs mūsu neskaitāmajām humoristiskajām tautas pasakām, kurās darbojas velns. Taču ar to nav sacīts, ka šajā nostāstā nevarētu būt kāds vēsturiskās patiesības grauds. Droši vien šeit atbalsojas kaut kas no Pāvila sī­vajiem strīdiem ar Efesas ebrejiem. No dažiem nostāsta elementiem jaužams, ka šajos ķīviņos nav iztikuši bez kautiņiem un asins izliešanas.

Ja kādam par to vēl būtu šaubas, tad tās vajadzētu izkliedēt tālākiem notikumiem, kuri droši vien bijuši šā ķīviņa turpinājums. Pēc aiziešanas no Efesas Pāvils devies uz Grieķiju. No turienes viņš gribējis pa jūru braukt uz Sīriju. Taču kāds no labvēļiem Pāvilu brīdinājis, ka ceļā uz ostu viņam uzglūnēšot ebreji. Tā kā Grieķijā, kā izriet no stāstījuma teksta, Pāvilam ienaidnieku nav bijis, tad uzbrucēji varēja būt vienīgi sūtīti no Efesas. Lai izvairī­tos no tiem, Pāvilam vajadzēja izvēlēties citu, daudz tā­lāku aplinku ceļu; viņš kājām devies uz Maķedoniju, lai tikai tur, Filipi pilsētas ostā, sēstos kuģī un brauktu uz Sīriju.