EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Turklāt ap ebfeju diasporas sinagogām jau kopš se­niem laikiem pulcējās diezgan prāvas pagānu grupas, ku­ras bija atteikušās no senajiem cilšu ticējumiem un pie­vērsušās monotelsmam. Tās saucās par «dievbijīgajiem» un piedalījās dievkalpojumos, tomēr tikai pie durvīm stā­vot un pašā sinagogā neienākot. «Dievbijīgajiem» ne visai patika pakļauties jūdaisma rituālajiem priekšrak­stiem, lai gan praviešu morāles kodekss un ticība vienī­gajam dievam viņus pievilka.

Sajā noslēgtajā lokā, kur ieeju kavēja ebreju orto­doksijas stingri ieyēroto rituālo priekšrakstu un liegumu augstais mūris, tomēr atradās vārtiņi, pa kuriem varēja tajā iekļūt. Par tādiem vārtiņiem noderēja kristiešu sekta. Tās locekļi sastāvēja galvenokārt no «helēnistiem», kuri bija atbēguši šurp no Jeruzalemes un, kā zināms, bija daudz liberālāki reliģiskajos uzskatos un pieejamāki ap­kārtējās pasaules ietekmēm. Lai Neatbaidītu pie citām tautībām piederošos, kuri tiecās viņiem pieslieties, tie bija gatavi uz tālejošu piekāpšanos. Viņi jaunatgriez­tos atbrīvoja ne tikai no apgraizīšanās rituāla, bet arī no pienākuma ievērot jūdaisma diētiskos priekšrakstus. Pietika ar ticību Jēzum Kristum.

Un it kā pēc atgriezeniskās saites likuma arī viņi paši, kaut gan uzskatīja sevi par ebrejiem, bieži tiecās izlauz­ties no ierobežojošo priekšrakstu loka. Turklāt ne tikai «helēnisti», bet palaikam pat tādi jūdaismam uzticīgi Je­ruzalemes nacarieši kā Pēteris un Barnaba. Droši vien Pāvila ietekmē viņi sēdās pie kopīga azaida ar «pagā­niem», izraisīdami Jēkaba Taisnīgā dusmas. Bet, kad Jēkaba emisāri piespieda viņus atgriezties uz stingrās ortodoksijas ceļa, rūgtus pārmetumus viņiem izsacīja Pāvils.

Par spīti šādiem ķīviņiem, pateicoties ebrejiem lab­vēlīgajai situācijai un «helēnistu» liberālismam, Jēzus piekritēju sekta Antiohijas plebeju slāņos guva aizvien vairāk piekritēju. Tie bija cilvēki, kurus pievilka ne tikai jaunās reliģijas mesiāniskie solījumi, bet arī, kā jau mēs to pieminējām, cerības uz priekšrocībām, ko varētu sniegt piederība pie brālīgās savienības un materiālo la­bumu kopīgā lietošana. Šai sveštautiešu cilmes jaunat­griezto pieplūdei bija tālejošas sekas: tā ienesa sektā savu agrāko reliģisko ticējumu elementus, kuru ietekmē kristietība sāka helenizēties. Varbūt tieši tas arī paskubi­nāja Barnabu aicināt palīgā tolaik jau slaveno Pāvilu, jo Barnaba pats vairs nespēja tikt galā ar jauno piekritēju pieplūdumu.

JERUZALEMES KONCILA MĪKLA

Iekārtojies Antiohijā, Pāvils ar neparastu dedzību un pašaizliedzību izvērsa misijas darbību, kas, pēc Bī­beles pētnieku vairuma aplēsēm, ilgusi gandrīz divdes­mit gadu. «Apustuļu darbu» autors stāsta, ka Pāvils šajā laikā veicis trīs lielus misijas ceļojumus: apmeklējis Bar- nabas dzimteni Kipru, pēc tam Vidusjūras un Egejas jū­ras austrumu piekrastes pilsētas un apmetnes, nokļuvis tālu uz ziemeļiem līdz Troadas ostas pilsētai tajā zemē, kuras galvaspilsēta reiz bijusi īlija, t. i., Troja, un tad ar kuģi pārcēlies uz Maķedoniju, bet no turienes pa sauszemes ceļu devies uz Atēnām.

Starp tām apdzīvotajām vietām, kur Pāvils sastapa jau pastāvošas kristiešu draudzes vai arī, atgriezdams Jēzus ticībā ebrejus un pagānus, dibināja jaunas, vis­pirms jāmin Efesa, Filipi, Maķedonijas galvaspilsēta Te- salonika, Korinta un daudzas citas.

Kā apgalvo «Apustuļu darbu» autors, Pāvils ikvienu no saviem trim ceļojumiem beidzis ar uzturēšanos Jeru­zalemē. Uz turieni viņš pārveda ceļojumos savāktos zie­dojumus nabadzīgo jūdeokristiešu brāļu pabalstīšanai. Taču viņa galvenais mērķis būs bijis normālu attiecību uzturēšana ar Jēkabu un starp viņiem radušos doktri- nālo nesaskaņu un strīdu izšķiršana mierīgā ceļā.

Pāvilam pirmo reiz uzturoties Jeruzalemē, tur noticis t. s. Jeruzalemes koncils. Tajā esot izstrādāti noteikumi, ar kuriem Pāvils drīkstējis atgriezt kristietībā pagānus. Viņam ticis atļauts atbrīvot tos no apgraizīšanas rituāla, ja vien tie ievēros t. s. četrus Jēkaba priekšrakstus: 1) neēdīs pagānu dieviem nesto upuru gaļu; 2) atturēsies no izvirtības, t. i., nestāties sakaros ar pagānu svētnīcu netiklēm; 3) neēdīs nožņaugto dzīvnieku gaļu; 4) ne­ņems mutē dzīvnieku asinis.

Baznīca šim koncilam piešķir milzīgu vēsturisku no­zīmi, jo tajā Pāvils tika oficiāli atzīts par apustuli un līdz ar to sankcionēta viņa kristoloģija. Tomēr daudzi pētnieki izsaka nopietnas šaubas, vai tāds koncils patie­šām noticis. Viņi dibinās vispirms uz paša Pāvila sniegto liecību. Jāņem vērā, ka Pāvila vēstulēs nav ne mazākā mājiena par šādu koncilu. Vai būtu iespējams, ka Pā­vils noklusētu notikumu, kuram bija tik svarīga nozīme viņa autoritātes nostiprināšanā? Tā taču bija viņa liku­mīgo tiesību atzīšana iepretim tiem, kuri uzskatīja, ka Pāvilam nav nekādu tiesību sludināt dieva vārdu.