EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Seit varētu rasties jautājums, vai mēs neveltām pā­rāk daudz vērības šim šķietami nenozīmīgajam jautā­jumam. Uz to atbildēsim, ka nē, tieši otrādi. Tam, ko mums izdevies noskaidrot, izmantojot dedukcijas metodi, ir milzīga nozīme mūsu pamattēzes atbalstīšanai. Jo si­tuācija ir šāda. Kvēls ebreju patriots un farizejs pēkšņi pāriet ticībā, ar kuru viņš bija sastapies, vienīgi nesau­dzīgi vajājot tās dedzīgākos piekritējus, bet tādus, kuri viņam būtu varējuši kaut ko tuvāku pastāstīt par Jēzu un viņa mācību, droši vien nekad vispār nebija acīs redzējis. Tas nav kails apgalvojums, jo pie šīs atziņas esam nonākuši «Apustuļu darbu» teksta kritiskas analīzes ceļā.

Šajā pašā tekstā apgalvots, ka drīz pēc savas pievērša­nās Kristus mācībai Pāvilam vajadzējis bēgt no Damaskas un viņš atgriezies Jeruzalemē, kur ticies ar Jēkabu. Šeit mums jāpievērš uzmanība tam faktam, ka «Apustuļu darbu» autors kaut ko acīmredzot sajaucis, jo viņa sniegtā versija ir pretrunā ar to, ko raksta pats Pāvils savās vēstulēs. Vēstulē galatiešiem (1:17—18) viņš stāsta (bet viņam mēs taču laikam varam ticēt), ka no Damas­kas devies uz Arābiju, pēc trim gadiem atgriezies Da­maskā un tikai tad ieradies Jeruzalemē. Tiesa, otrajā vēstulē korintiešiem (11:32—33) viņš piemin bēgšanu no Damaskas, bet apgalvo, ka tās iemesls bijis Nabatejas ķēniņa Areta, bet nevis ebreju naidīgā izturēšanās.

Iespējams, ka «Apustuļu darbu» autors vienkārši ir sajaucis notikumu secību, jo izdaudzinātā bēgšana laikam patiesi bija notikusi, bet tikai vēlāk, pēc trīs gadu ilgas Pāvila uzturēšanās Arābijā un pavisam cita iemesla pēc.

Šā vai tā, no šīm pretrunīgajām ziņām skaidrs ir viens: lai cik dīvaini tas arī liktos, nule Kristus piekri­tēju pusē pārgājušais Pāvils nejūt nekādu, itin nekādu iekšēju vajadzību saistīties ar autentiskajiem Jēzus mā­cekļiem Jeruzalemē, lai no viņiem uzzinātu ko tuvāk par sava tagadējā skolotāja mācību un dzīvi. Tiesa, viņš Jeruzalemē gan ierodas, bet tikai pēc trim gadiem, tur­klāt apstākļu spiests, bēgdams no ķēniņa Areta dusmām. Un arī tad viņš izturas pavisam neparasti, jo Jeruzalemē uzkavējas tikai piecpadsmit dienas un satiekas vienīgi ar Pēteri un «tā kunga brāli» Jēkabu. Tādēļ liekas, ka viņš vairījies no citiem apustuļiem un nacariešu sektas lo­cekļiem (Pāvila vēstule galatiešiem, 1:18—19).

Sakarā ar šo hronoloģiski nenoskaidroto uzturēšanos Jeruzalemē saduramies ar vēl vienu pārsteidzošu faktu. Ja mēs ticam «Apustuļu darbu» autoram, Pāvils tur nemaz neizturas kā kautrs māceklis, kā pēc patiesības iztvīcis jaunatgrieztais, bet — tavu brīnumu! — tūlīt uz­stājas pašpārliecināta skolotāja lomā, «. .. droši sludinā­dams tā kunga vārdu» («Apustuļu darbi», 9:28). Pēc tam viņš pāris gadu pavadījis Tarsā, tik veiksmīgi izplatījis jauno ticību, ka vēstis par viņu nonākušas, līdz Antio- hijai.

Tātad, ja neskaitām piecpadsmit Jeruzalemē pavadītas dienas, rodas jautājums, cik ilgu laiku Pāvils nodzīvojis izolēts no jaunās ticības īstajiem pirmavotiem, no cilvē­kiem, kuri bija krustā sistā mesijas patiesie mācekļi un mantinieki? Čik gadu uzturējies svešā vidē, helēniskās kultūras pilsētā, kur nedalīti valdīja grieķu kultūra un filozofija, bet reliģiskā dzīve norisinājās, ik uz soļa at­klātībā dzirdot mītus par mirstošu un augšāmcēlušos dievu? To ielāgojot, nevaram atvairīt vēl vienu jau­tājumu: no kurienes Pāvils zināja to visu,' ko viņš tik kvēli un ar tādu neatlaidību sludināja citiem? Ar kādām tiesībām viņš uzstājās no tālās Galilejas nākušā ebreju pravieša vārdā, par kuru viņš vai nu nezināja neko, vai arī tikai šo un to bija dzirdējis no citiem?

Tiesa, Pāvils apgalvoja un arī pats droši vien tam dziļi ticēja, ka Jēzus viņam parādījies ceļā uz Damasku un uzticējis viņam šo misiju. Nelaime tikai tā, ka ne jau visi Pāvilam noticēja, bet daudzi pat pārmeta, ka viņš esot viitvārdis. Šis apvainojums, liekas, Pāvilu stipri aizskāris, jo savās vēstulēs viņš pret to taisnojas ar ne­slēptu sarūgtinājumu. Tomēr vēl vairāk Pāvils cieta tā­dēļ, ka viņa pretenzijas acīmredzot atstāja bez ievērības Jeruzalemes ticības brāļu vadītāji. To rāda daudzie gan personiska rakstura, gan doktrinālie konflikti, ar tādiem izciliem jaunās ticības pārstāvjiem kā Pēteris, Jēkabs Taisnīgais, Barnaba un Jānis Marks. Vai gan viņi tik bargi nosodītu Pāvila doktrinālās novirzes un piespiestu viņu nožēlot grēkus Jeruzalemes templī, ja būtu nopietni izturējušies pret Pāvila apgalvojumu, ka pats Jēzus Kris­tus esot viņu izredzējis par savas mācības sludinātāju?

Zināmā mērā Pāvils savu' laikabiedru acīs patiesi va­rēja izskatīties pēc viltvārža. Viņš taču faktiski radīja jaunu teoloģiju, jaunu reliģiju, tālu no Jeruzalemes na­cariešu sektas ietekmes, pavisam atšķirīgos sabiedriskos, etniskos, sadzīves un kultūras apstākļos. Viņa reliģiskajā koncepcijā Jēzum ir maz kopēja ar apkārtklaiņojošo pra­vieti no tālās Galilejas vai arī ar ebreju mesiju, kādu to iztēlojās nacarieši.