EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Praktiskiem cilvēkiem, kuri bija pieraduši just un domāt taustāmos reālistiskos tēlos, šāds vakuums bija neizturams. Tāpēc to aizpildīja tautas iztēle, izdomādama burvīgas, dziļas jēgas pilnas leģendas, nostāstus un līdzī­bas, un tā, sajaucot izdomu ar faktiem, pamazām radās dievišķīgā skolotāja dzīves stāsts. Vielu šai folkloristis- kajai daiļradei ticīgie smēlās ne tikai savās alkās, sapņo- jumos un cerībās, bet arī jūdaisma mūžsenajās mesiānis- tiskajās tradīcijās un grieķu reliģiskajās mistērijās, ar kurām viņi bija labi iepazinušies, grieķu pilsētās itin bieži vērojot šāda tipa svinības un rituālus. Tādā veidā gandrīz vai tūlīt pēc Jēzus nāves sākās šī rūgšana, ebreju un grieķu elementu sinkrētiska sakausēšanās, ku­ras gala rezultātā tad nu arī radās jaunā reliģija. Tās pamatos bija Tarsas Pāvila formulētā kristoloģija un evaņģēliju autoru sniegtais mitoloģiskais Jēzus portrets, kuram patiesībā bija visai maz kopēja ar kādreiz Galilejā klaiņojušo ebreju pravieti.

KĀ PAVILS KĻUVA PAR APUSTULI?

Kā jau mēs teicām, otrā, drusku plašākā «Apustuļu darbu» daļa ir veltīta vienīgi šo epohālo pārvērtību gal­venā ideologa Tarsas Pāvila darbībai un dzīves peripeti­jām. Tā sākas ar 13. nodaļu, taču jau agrāk mēs sastopa­mies it kā ar ievadījumu šim stāstījumam, un proti, ar nostāstu par sinedrija sīvā aģenta pāreju nacariešu pusē.

Pāvils savu ceļojumu uz Damasku nepārtrauca, bet, kā leģenda stāsta, uzturējies tur īsu laiku. Turienes ortodoksālie ebreji, gribēdami Pāvilam atriebties par no­devību, tik neatlaidīgi tīkoja pēc viņa dzīvības, ka Pā­vilam nācās glābties bēgot.. Pie pilsētas vārtiem viņam uzglūnēja slepkavas, tāpēc uzticīgie piekritēji, kurus viņš bija paguvis iemantot, nakts tumsā viņu ar virvē iesietu kurvi nolaida no cietokšņa mūra.

«Apustuļu darbu» autors apgalvo, ka bēglis devies tieši uz Jeruzalemi, kur, līdzībā izsakoties, no vilka bēg­dams, sastapies ar lāci, jo turienes «helēnisti» savukārt bija nolēmuši noslēgt ar viņu rēķinus. Lai paglābtos no uzbrucējiem, Pāvils atkal devies bēgļu gaitās, līdz galu galā patvēries savā dzimtajā pilsētā Tarsā.

Mums pieejamie ziņu avoti nezina sacīt, cik ilgi Pā­vils uzturējies Tarsā. Tomēr Pāvila vēstulēs atrodami no­rādījumi, no kuriem secināms, ka viņš tur nodzīvojis vairākus gadus. Ko Pāvils tik ilgi tur darījis? Par to nav nekādu tiešu ziņu," tomēr vēlākie notikumi sniedz pamatu dažiem minējumiem.

Tieši šajos gados, kad Pāvils uz laiku pazūd no ska­tuves, kristietības vēsturē aizvien lielāku nozīmi iegūst Sīrijas galvaspilsēta Antiohija. Antiohija tolaik bija pēc lieluma trešā pilsēta Romas impērijā ar apmēram pusmil­jonu iedzīvotāju. Savu lielisko celtņu, laukumu un dārzu pēc tā tika dēvēta par «Austrumu karalieni». Tur valdīja, protams, helēņu kultūra un iedzīvotāji, kaut gan to et­niskā cilme bija visai dažāda, runāja grieķu valodā.

Antiohijā jau kopš seniem laikiem pastāvēja plaša ebreju kolonija, par kuru Jozefs Flāvijs zina stāstīt, ka tā baudījusi daudzas privilēģijas. Tāpēc arī saprotams, ka «helēnisti», kuri vajāšanu dēļ bēga no Jeruzalemes, patvērumu meklēja vispirms Antiohijā. Pateicoties šiem imigrantiem, tur radās pēc Jeruzalemes skaitliski vislie­lākā un rosīgākā kristiešu draudze. Turklāt tā bijusi arī visturīgākā, jo no «Apustuļu darbu» turpmākā stāstī­juma izriet, ka šīs draudzes locekļi snieguši materiālu palīdzību Jeruzalemes brāļiem, kad tiem Klaudija valdī­šanas laikā vajadzēja ciest badu.

Valodas par Jēzus piekritējiem Antiohijā drīz nonāca līdz Jeruzalemei, un Jēkabs, droši vien ne visai uzticē­damies «helēnistiem», nolēma nosūtīt turp pārbaudītu cilvēku, kurš uzraudzītu un vadītu  vietējos kristiešus. Viņa izvēle krita uz mums jau pazīstamo Barnabu — kādreiz mantīgo Ievītu no Kipras, kurš bija pārdevis visu savu īpašumu un iegūto naudu ziedojis apustuļiem draudzes uzturēšanai. Antiohijā Barnaba izvērta rosīgu darbību un jaunajai ticībai pievērsa lielu skaitu piekri­tēju. Draudze ātri pieauga. Barnaba viens vairs nespēja tikt galā ar saviem pienākumiem un tāpēc aplūkojās pēc kāda palīga. Viņš nolēma uzņemties grūto ceļojumu līdz Tarsai, lai no turienes sev palīgos pārvestu sinedrija bi­jušo pilnvaroto, kurš jau pirms gadiem bija pārnācis kris­tiešu pusē.

Vai Barnaba tā rīkotos, ja Pāvils Tarsā būtu dzīvojis mierīgi, nododamies tikai ikdienas dzīves rūpēm? Skaidrs, ka ne. Droši vien Pāvils būs sludinājis jauno ticību savā dzimtajā Tarsā, kā arī visā Romas provincē Kilikijā, kur atradās Tarsas pilsēta. Turklāt viņš to darīja tik cītīgi, ka vēstis par viņa darbību būs nonākušas līdz pašai Antiohijai. Citādi Barnabas rīcība nav izskaidrojama.