EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Turpretim mēs, bruņojušies ar «Apustuļu darbu» tek­stos smeltām, kaut arī sīkām, taču nozīmīgām faktogrā- fiskām ziņām, šodien saprotam, ka šis pēkšņais pavēr­siens patiesībā bija neizbēgams, jo Saula raksturā bija visi priekšnosacījumi, lai viņš kļūtu par Pāvilu. Vispirms, kā mēs to neapstrīdami tikām noskaidrojuši, viņam ne­bija nekādu personisku vai reliģisku aizspriedumu pret cilvēkiem, kuri, saglabādami uzticību jūdaismam, ticēja Jēzus dievišķīgajai misijai. Viņš pret tiem ne tikai kā nepacēla roku, bet patiesībā tie viņam bija pat tuvāki, nekā viņš sākumā bija domājis. Sauls taču bija farizejs, bet farizeji, pretmetā saducejiem, arī ticēja dvēseles ne­mirstībai, mirušo atmodai un praviešu pasludinātā me­sijas atnākšanai. Ticību mesijam no pārliecības, ka tāds ir Jēzus, šķīra tikai viens solis. Un noteiktā brīdī ceļā uz Damasku Sauls šo soli bija spēris. Viss, ko mēs par to uzzinām kā no paša Pāvila stāstījuma, tā arī no «Apus­tuļu darbu» autora, rāda, ka tas patiesībā nebija brīvas izvēles akts, bet gan drīzāk psiholoģiska nepieciešamība, kas izrietēja no viņa garīgā priekšnoskaņojuma un feno­menāli asās prāta uztveres.

Rezultātiem, kādus mēs guvām, rūpīgāk pārlasot tek­stu, ir nozīme vēl citā ziņā. Kādā no iepriekšējām no­daļām, saskaņā ar Bībeles pētnieku lielākās daļas do- _ mām, mēs izsacījām uzskatu, ka Jeruzalemes nopostīšana (70. g.) bijusi īpatnēja šķirtne, kas baznīcas vēsturi sa­dala divos skaidri iezīmētos posmos: jūdeokristietības fāzē un universālistiskajā fāzē, kad kristietība izplatījās visos plašās grieķu un romiešu pasaules nostūros.

Bet tagad mēs nonākam pie pārliecības, ka 70. gads ir pārāk vēls laika posms šīs demarkācijas līnijas iezīmē­šanai baznīcas agrīnajā attīstības posmā. Sī lūzuma ten­dence skaidri saskatāma jau «helēnistu» dumpja laikā, it sevišķi Stefana ievērojamajā runā sinedrija tiesā, jo tajā skaidri samanāmas šķelšanās pazīmes.

Atbilstoši Bībeles zinātnieku izstrādātajai hronoloģis­kajai tabelei šie notikumi iekrīt aptuveni 35.—36. gadā, tātad gadus trīsdesmit piecus pirms Jeruzalemes izpos­tīšanas un — pats dīvainākais — nedaudz gadu pēc Jē­zus nāves. Tas ir visai pamācošs fakts, jo rāda, cik agri Jēzus mācība sākusi atšķelties no sava jūdaistiskā celma. Kā mēs jau zinām, tas notika, pateicoties t. s. «helēnis­tiem» jeb grieķu valodā runājošiem ebrejiem, kuriem vajadzēja pamest Jeruzalemi. Iekārtojušies uz pastāvīgu dzīvi Vidusjūras helēniskajās metropolēs, viņi tur kļuva par kristietības pionieriem, tajā pašā laikā pakāpeniski pakļaudamies jaunās vides pārveidojošajai ietekmei.

Kristiešu draudzēs, kas izauga kā sēnes pēc lietus gar visu Vidusjūras piekrasti, iestājās aizvien jauni piekri­tēji, bet šiem jaunatgrieztajiem Jeruzaleme šķita maza eksotiska pilsētiņa kaut kūr tālā pasaules nomalē. Pa­tiesībā viņi nemaz nezināja, kas īsti bijis Jēzus, kādas bijušas viņa dzīves gaitas. Tas, ko viņiem pastāstīja, at­tiecās uz Jēzus dievišķīgo sūtību, ciešanu dienām, krustā sišanu un augšāmcelšanos. Viņi mīlēja Jēzu tāpēc, ka cilvēces grēku izpirkšanai tas izvēlējies tādu pašu nāvi, ar kādu tika sodīti arī viņi — Romas impērijas plebeji, apspiestie, kuriem nebija nekādu cilvēku tiesību. Mīles­tībā, ilgās un cildinājumā, ko ticīgo masās izraisīja Jē­zus, viņi, protams, alka uzzināt, kāds bijis šis cilvēks, ko viņš runājis, kā izturējies ikdienas dzīvē, kāds izska­tījies. Katru zināšanu kripatiņu par to viņi kāri uztvēra un pastāstīja citiem.

Bet ziņas no tālās ebreju provinces pienāca skopas, bieži vien sagrozītas un tālajā cejā zaudējušas spilgtumu. Cerības sastapt kādu no notikumu aculieciniekiem, kuri šad un tad parādījās helēniskajās metropolēs, bija pavi­sam niecīgas. Viņu taču bija tik maz, bet kristiešu skaits sniedzās tūkstošos un tūkstošos vīriešu un sieviešu. Tur­klāt šie patiesie vai arī tikai šķietamie skolotāja līdz­gaitnieki, ja tos tuvāk izprašņāja, parasti pievīla. Vi­ņiem svarīgs bija tikai dievišķīgais pestītājs, kurš da­rīja brīnumus, mira krusta nāvē un trešā dienā piecēlās no miroņiem. Tā bija vienīgā patiesība, kas viņiem likās svarīga, turpretī Jēzus laicīgās dzīves gaitas viņu at­miņā ātri izbālēja. Tipisks piemērs šādam noskaņojumam bija Pāvils. No viņa vēstulēm, kas pieder pie kristietī­bas visvecākajiem dokumentiem, tā laika lasītājs varēja uzzināt gandrīz vienīgi to, ka Jēzus bija miris krusta nāvē un pēc tam augšāmcēlies. Vēstuļu autors nepiemin pat Jēzus vecākus Jāzepu un Mariju.