EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Tā, piemēram, lasot «Apustuļu darbus», mēs uzzinām, ka pēc dramatiskās bēgšanas no Damaskas Sauls atkal parādās Jeruzalemē. Un tad notiek pavisam dīvainas lietas: viņš dodas tieši pie Pētera un Jēkaba, bet pēdējie, kad Barnaba tos pārliecina, ka Saula pievēršanās Kristum ir patiesa, bez jebkādiem iebildumiem, uzņem viņu savā sabiedrībā. Un kopš šā brīža, kā raksta «Apustuļu darbu» autors, «viņš bija pie tiem Jeruzalemē, nāca un gāja, droši sludinādams tā kunga vārdu» («Apustuļu darbi», 9:28). Tātad Sauls bija rīkojies kā cilvēks, kurš neapzi­nās nekādas vainas, un arī apustuļi neko neņem viņam ļaunā.

Toties «helēnisti», ar kuriem Sauls tāpat gribēja stā­ties sakaros, izturējušies pavisam citādi — tie gribējuši Sauļu nogalināt, tā ka viņam vajadzējis no pilsētas aiz­bēgt. Kāpēc «helēnisti» vērsās pret Saula dzīvību ar tādu naidu un niknumu? Gluži vienkārši tāpēc, ka tieši viņi, bet nevis Jēkaba ļaudis, bija bijuši Saula terora upuri, viņi Saula vainas dēļ bija zaudējuši savus tuviniekus un draugus un vēl pavisam nesen bija spiesti bēguļot un slēpties no Saula bendēm.

«HELĒNISTI» UN CITI

Visi šie apstākļi un notikumi nepārprotami liecina, ka Jeruzalemes kristieši jau ļoti agri bija sašķēlušies di­vās atšķirīgās nometnēs. «Apustuļu darbos» mēs atrodam dažus norādījumus, kas ļauj novērtēt, cik ļoti šī sada­līšanās padziļinājusies kopš «helēnistu» dumpja un at­šķelšanās laikiem. Nav jāaizmirst, ka Jeruzaleme patie­sībā tolaik bija pavisam maza pilsēta. Lai gan tā bija kustīgu ļaužu pūļu pārblīvēta, tomēr grūti iedomāties, ka Jeruzalemes pastāvīgie iedzīvotāji vismaz pēc izskata nepazītu cits citu. Viņi taču diendienā sastapās šaurajās ieliņās, kur gandrīz vārda burtiskā nozīmē vajadzēja sa­skarties ar elkoņiem, un tāpat daudz laika pavadīja tempļa pagalmā, kam Jeruzalemē bija tāda pati nozīme kā forumam Romā vai tirgus laukumam un tautas sa­pulču vietai grieķu pilsētās. Taču taisni neticamā kārtā «helēnistiem» kādu laiku nebija ne mazākās nojausmas, ka Sauls uzturas pilsētā, satuvojies ar apustuļiem un ne­traucēti uzstājas ar savu mācību viņu vidū. Par Saula at­rašanos Jeruzalemē «helēnisti» uzzināja tikai tad, kad Sauls pats bija viņiem tādu ziņu devis. Grūti atrast vēl labāku pierādījumu tam, cik dziļš jau bija kļuvis šķelša­nās process starp abiem nacariešu grupējumiem.

Taču tas vēl nav viss. «Apustuļu darbos» mēs lasām: «Viņš (Sauls) runāja arī un cīnījās ar helēnistiem; bet tie meklēja viņu nonāvēt. Brāļi, to manīdami, viņu aiz­veda uz Cezareju un aizsūtīja uz Tarsu» («Apustuļu darbi», 9:29—30). Tātad Jēkaba ļaudis nav saudzējuši spē­kus un līdzekļus, pūlēdamies paglābt Sauļu no atriebēju rokām, lai gan viņi nevarēja nezināt, ko «helēnisti» bija izcietuši no nesenā vajātāja. Kāpēc jūdeokristieši izturē­jās tik iecietīgi? Vai tikai dvēseles dzīlēs viņi nebija pārliecināti, ka Sauls rīkojies pareizi, apvaldīdams bīsta­mos ķeceru avantūristus? Vai arī varbūt viņu rīcību no­teica tikai gluži cilvēciskas piedošanas jūtas, redzot, ka cilvēks pārsvītrojis savu baismo pagātni un tagad pie­slējies viņiem? Neatkarīgi no tā, kādi bija šīs rīcības patiesie motīvi, nenoliedzams ir fakts, ka abi kristiešu grupējumi jau tad gāja atšķirīgus ceļus un bija pat dziļā naidā viens ar otru.

Mēs nule parādījām, ka loģiskas dedukcijas ceļā var izlasīt to, ko autors apzināti vai neapzināti noklusējis un ko it kā neviļus paudis netieši starp rindām. Rezultāti, ko mēs šādas kritiskas analīzes ceļā esam sasnieguši, ir pārsteidzoši un ļoti noderīgi, lai labāk izprastu to, kas patiešām noticis kristietības pastāvēšanas pirmajos gados.

Tātad mēs nonācām pie secinājuma, ka Sauls nav va­jājis nacariešus kā tādus, bet gan vienīgi radikālā «he­lēnistu» strāvojuma pārstāvjus un viņu uzskatu galveno paudēju Stefanu. Un ne jau par to, ka «helēnisti» at­zina Galilejas pravieša mācību, bet gan par viņu karei­vīgo nostāju, kas pilsētā varēja izraisīt politiskas jukas. Ebreji šāda veida manifestācijas nomāca jau pašā iedīglī, bīdamies — un ne bez iemesla — no romiešu okupantu bruņotas intervences.

Sauls nenostājās Mozus ticības sardzē, kurai, viņaprāt, no nacariešu puses nekas nedraudēja, bet gan aizstāvēja iekārtu, uz kuras balstījās ebreju tautas sensenā sabied- driskā satversme un sinedrija vara un kuru centās gāzt «helēnisti». Viņa rīcības motīviem bija politisks, bet nevis reliģisks raksturs. Tāpēc nebūs nekāds paradokss, ja sacīsim, ka kristiešu vajāšanu tādā nozīmē, kādā par to runā baznīcas tradīcija, tolaik vispār nav bijis.

Šis secinājums starp citu mums ir jo interesantāks tā­pēc, ka ļauj dziļāk izprast Pāvila savdabīgās iekšējās pa­saules aprises. Kā zināms, viņa pievēršanās nacariešu ticībai bija pēkšņa un varētu likties paradoksāla. Tā bija itin kā iekšēja atklāsme, kaut kas līdzīgs tam, ko šodien mēs mēdzam dēvēt par radošu iedvesmu. Tāpēc nav ko brīnīties, ka cilvēki, kuriem skaidrā atmiņā vēl bija sinedrija nesenā bargā emisāra ekscesi, šo negaidīto pār­vērtību uzskatīja vienkārši par brīnumu.