EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Ar Stefana mocekļa nāvi aizsākās vispārējs vajāšanu vilnis, un šajā terorā Sauls ar savu nežēlību un fanā­tismu ieņēma pirmo vietu. «Apustuļu darbu» autors par viņu bez aplinkiem saka, ka «Sauls postīja draudzi, gāja pa namiem, tverdams vīriešus un sievietes, un nodeva tos cietumā» («Apustuju darbi», 8:3). Bet mazliet vēlāk viņš tiek pieminēts kā cilvēks, kurš «vēl draudus un nāvi šņākdams pret'tā kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības piekritējus, vīriešus vai sievietes, tos saistītus vestu uz Jeruzalemi» («Apustuļu darbi», 9:1—2).

Vajātos pārņēma panika. Kas vien varēja, pameta Je­ruzalemi un meklēja patvērumu citos novados. Tā jau pirms Pāvila misijas ceļojumiem radās jauni kristietības centri Jūdejā, Galilejā, Samarijā, Feniķijā, Kiprā, bet jo sevišķi helēnisma brīnišķīgajā metropolē Antiohijā. Drīz vien jauni kristietības piekritēji tika iegūti arī citās tau­tās, vispirms tādās, kuras runāja grieķu valodā. Viens no «helēnistu» septiņu vīru komitejas locekļiem, Filips, Samarijā kristietībai pievērsis Etiopijas ķēniņienes gal­minieku, bet Pēteris kristījis romiešu virsnieku Kornēliju un viņa saimi un, par spīti ebreju reliģijas priekšrak­stiem, nevilcinājies pat sēsties ar tiem pie viena galda.

Stāstījumā par vajāšanām atrodam norādi, kurai pa­teicoties uzzinām, ka kristieši izklīduši, «izņemot apus­tuļus» («Apustuļu darbi», 8:1). Šīs norādes lakonisms ir intriģējošs, tas skubina uz pārdomām un minējumiem. Kāpēc apustuļi, par spīti asiņainajām vajāšanām, palika Jeruzalemē? Vērīgāk ielūkojoties «Apustuļu darbos», va­ram konstatēt, ka apustuļu stāvoklis vajāšanu-laikā ne­maz nav bijis tik draudīgs, kā varētu likties pirmajā acu uzmetienā. Sev par pārsteigumu, mēs uzzinām, ka vajāto nacariešu vadoņi ne tikai nav slēpušies, bet izturējušies tā, it kā tiem vispār nekas nedraudētu. Tā vien liekas, ka vajāšanu lavīna gājusi viņiem secen, tos nemaz neskar­dama. Šās situācijas dīvainību vēl vairāk pasvītro fakts, ka arī tiem kopienas locekļiem, kurus viņi tieši aprūpēja, vajātāji nenodarīja nekāda ļaunuma.

Tiesa, apustuļi divi reizes kā apsūdzētie stājās si- nedrija priekšā, taču tas notika pirms Stefana nomētāša- nas ar akmeņiem un pirms bija sākušās vajāšanas, tātad tam nebija nekāda sakara ar Saula teroristisko akciju. Turklāt apustuļi abos gadījumos drīz tika atbrīvoti — pirmo reizi pēc izteiktā brīdinājuma, otro — pēc šaustī­šanas. No Gamaliēla aizstāvības runas redzams, ka tiesu spriedošie priesteri nepavisam nav uztraukušies, kad viņš izvirzījis argumentu, ka mācība par jauno mesiju nākot no dieva un tāpēc esot patiesa. Acīmredzot tas bija jū­daisma ietvaros norisošs doktrināls strīds jeb viens no daudzajiem disputiem, kādi tolaik Jeruzalemē notika starp daždažādām jūdaisma sektām un strāvojumiem. Droši vien šo iemeslu pēc apustuļi, neraugoties uz tiem izteikto brīdinājumu, nejutās spiesti ierobežot vai nokon- spirēt savu misijas darbību. Vēl aizvien viņi publiski uz­stājās pilsētā un tempļa pagalmā, un jeruzalemieši viņiem nelika ceļā nekādus šķēršļus.

Bet kāds bija stāvoklis pēc lielajām vajāšanām? Mums vispirms pārsteigumu sagādā tas, ka apustuļi pēc pašu gribas un neviena nepiespiesti var gan aiziet no pilsētas, gan arī brīvi tajā atgriezties, bez jebkādiem šķēršļiem uzturot kontaktus ar jaunajiem kristietības centriem ci­tās zemēs un pilsētās. Tā, piemēram, Pēteris un Jānis steidzās uz Samariju palīgā Filipam pagānu atgriešanā. Vēlāk Pēteris dodas uz Lidiju, Jopi un Cezareju, kur viņš dziedinājis slimniekus un pat no miroņiem pamo­dinājis meitiņu Tabitu. Viņa misijai bija arī tāds panā­kums kā romiešu virsnieka Kornēlija pievēršana kristie­tībai.

Par to, ka nacariešu kopiena turpinājusi pastāvēt un darboties kā organizācija, mēs uzzinām no netiešiem, to­mēr diezgan drošiem avotiem — no pāris raksturīgām piezīmēm. Ja kopiena būtu likvidēta, tā nevarētu sūtīt sa­vus emisārus uz citiem kristiešu centriem, piemēram, Barnabu uz Antiohiju un «praviešus» ar lūgumu glābt Jeruzalemes brāļus no tiem draudošā bada. Ziedojumu ceļā savākto naudu atveda Barnaba un Sauls, bet, at­griezdamies Antiohijā, paņēma sev līdzi Jāni, sauktu par Marku, kuru mēs vēl dažu labu reizi pieminēsim. Pret kopienas izsacītām apsūdzībām vajadzēja aizstāvēties pat Pēterim, kad viņam pēc atgriešanās no Cezarejas ticis pārmests, ka viņš ēdis kopā ar pagāniem. Tas apliecina ne tikai kopienas ortodoksālismu, bet arī autoritāti dok- trinālu jautājumu izšķiršanā. Šajos apstākļos «Apustuļu darbu» autoram patiešām bija pamats apgalvot, ka «draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja tā kunga bijībā un pilnam bau­dīja svētā gara iepriecu» («Apustuļu darbi», 9:31).

Tātad Galilejas mesijas piekritēji dzīvojuši miera un iecietības gaisotnē arī Jeruzalemē. Šāds stāvoklis ilga līdz tam brīdim, kad viņi pāris gadu (ap 64. g.) pirms