EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Taču pieņemsim, ka nostāsts par Ananiju un Sapfiru nav vis māņticīgu ļautiņu izdoma, bet gan patiesība. Šādā gadījumā mums jāapsver, vai tā saknes nav meklējamas pagājušo laiku sabiedrisko attiecību sistēmā. Varbūt soda necilvēcīgā bardzība, kas ķēra nule kristietībai pievērsto precēto pāri, būtu uzskatāma par pilnīgi saprotamu skar­bos apstākļos dzīvojošu, pie stingriem morāles princi­piem pieradušu un absolūti nesavtīgu cilvēku dusmu iz­pausmi? Šajos cilvēkos varēja rasties sašutums par to, ka viņu godīgajā pulkā ielavījies pāris blēžu, kuri tūlīt pēc kristīšanās cenšas izvairīties no pienākuma dalīties savā laicīgajā mantā ar pārējiem ticības brāļiem, tādā veidā pārkāpdami nacariešu likumu par mantas kopību.

Bet vai patiesi nacariešu vidū valdīja tik ideālas, skar­bas ētikas iezīmētas attiecības? Tālākie teikumi «Apus­tuļu darbos» šķiet to noliedzam. Izrādās, ka nacarieši

materiālos jautājumos nemaz nav bijuši tik neiecietīgi, kā varētu likties, spriežot pēc Pētera nesamierināmās no­stājas.

Dosim vārdu pašam «Apustuļu darbu» autoram. Tur lasām: «Tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, helēnistu starpā radās kurnēšana pret ebrejiem, ka viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas. Tie divpa­dsmit saaicināja mācekļu draudzi un sacīja: «Nav pa­reizi, ka mēs, apkalpodami pie galda, atstājam novārtā dieva vārdu. Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septi­ņus vīrus, kam laba slava, svēta gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt; bet mēs gribam arī turpmāk nemitīgi dievu lūgt un kalpot ar vārdu»» («Apustuļu darbi», 6:1—4).

Lai pareizi saprastu šo citātu, mums vispirms jāno­skaidro dažu vārdu jēga. Kā «helēnisti», tā arī «ebreji» uzskatāmi par nacariešiem, tikai ar to atšķirību, ka pirmie bija diasporas ebreji, kas runāja grieķiski, bet otrie — jeruzalemieši, kuri prata tikai aramiešu valodu. Valodas dēļ radusies nošķirtība bija tik liela, ka pastā­vēja pat atsevišķi lūgšanu nami, kaut gan abi grupē­jumi piederēja pie vienas un tās pašas divpadsmit apus­tuļu vadītās nacariešu kopienas.

Rodas aizdomas, ka šā konflikta norise «Apustuļu dar­bos» ar nolūku rādīta diezgan miglaini, it kā pūloties slēpt tā patieso raksturu. Taču, neraugoties uz to, iespē­jams noskaidrot dažus principiālus faktus un tādā veidā kaut vai parupjos vilcienos rekonstruēt patiesos notiku­mus. Tātad Jeruzalemes ebrejus, kuri pārvaldīja sektas kopīgo mantu, droši vien tāpēc, ka bija skaitliskā pār­svarā, apsūdz, ka viņi «dienišķajā apkalpošanā», t. i., pārtikas un apģērbu sadalē, darot pāri «helēnistu» at­raitnēm. Tas bija nopietns pārmetums, kurš-galu galā noveda pie atklāta ķīviņa. Apustuļi acīmredzot atzinuši sūdzību par dibinātu, ja jau viņi piekrita, lai atbildību par kopienas saimniecību pārņemtu «helēnisti». Šajā no­lūkā tika izvēlēta septiņu «helēnistu» komiteja ar Stefanu priekšgalā, kurš bija protesta kustības vadītājs.

Septiņu vīru komitejai, kā paziņo «Apustuļu darbu» autors, vajadzēja «apkalpot pie galda». Agrāk to tulkoja tādā nozīmē, ka viņi uzņēmās pārraudzību pār kopīgiem azaidiem. Tomēr pēdējā laikā šim izteicienam piešķir plašāku jēgu. Šās jaunās interpretācijas piekritēji dibinās uz to, ka aramiešu valodā par «galda ļaudīm» dēvēti nau­das mijēji, tāpēc ka viņi savus galdus izvietojuši Jeru­zalemes tempļa pagalffiā. Tātad jaunradītajai komitejai būtu ne tikai jārūpējas par produktu sadali, bet arī jā­pārzina kopīgā kase. «Helēnisti», kā redzam, guva pil­nīgu uzvaru pār saviem jeruzalemiešu pretiniekiem, droši vien tāpēc, ka viņi, būdami turīgāki, ieguldīja kopienā vairāk līdzekļu un no viņu labās gribas tāpēc bija at­karīgs kases stāvoklis.

Bet atgriezīsimies pie Ananijas un Sapfiras. Pieņem­sim, ka viņi iestājās kristiešu draudzē tieši tajā laikā, kad bija sākušās šīs «Apustuļu darbos» pieminētās ne­saskaņas. Tādā gadījumā drakonisko sodu par būtībā ne­nozīmīgu pārkāpumu varētu izskaidrot ar sektas vadī­tāju ārkārtīgu satraukumu, kas viņus arī pamudinājis uz šādu nežēlīgu izrīcību.

No otras puses, šādos apstākļos mums ir vieglāk sa­prast nelaimīgā laulātā pāra rīcības motīvus. Viņiem pa­tiešām netrūka iemeslu bažām, vai tikai arī paši nekļūs par līdzīgas diskriminācijas upuriem kā minētās «helē­nistu» atraitnes. Novērtējot situāciju Ananijas un Sapfi­ras acīm, mums jāsecina, ka viņu rīcībā izpaudās ne tik daudz egoisma un mazdūšības, kā neaizsargātu un iebie­dētu cilvēku pašsaglabāšanās reflekss, nevēloties nonākt pilnīgā atkarībā no tik nedrošas, savstarpēju ķīviņu plo­sītas vides.