EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Pastāstījis par nodevēja nožēlojamo galu, Pēteris gādā, lai tukša nepaliktu vieta Jēzus mācekļu pulkā. No diviem kandidātiem lozējot tiek izvēlēts Matejs, un apus­tuļu skaits atkal ir divpadsmit.

Kad pienāca Vasarsvētku diena, Jēzus mācekļi atkal sapulcējās kādā Jeruzalemes namā. Pēkšņi telpā, kurā viņi atradās, «no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu». Tai pašā brīdī viņiem parādījās uguns mēles, «kas sadalījās un nolaidās uz ik vienu no tiem,» un «visi tika piepildīti ar svēto garu un sāka runāt citās mēlēs, kā gars tiem deva izrunāt» («Apustuļu darbi», 2:2—4).

Jeruzalemē tajā laikā uzturējās daudz diasporas eb­reju svētceļnieku, kuri, neraugoties uz pieķeršanos tēvu tēvu ticībai, ikdienā parasti runāja tikai to zemju valo­dās, kur jau kopš daudzām paaudzēm bija dzīvojušas viņu ģimenes. No debesīm nākošā neizskaidrojamā rū­koņa viņus lielā barā sapulcēja pie nama, kur atradās apustuļi. Kāda gan bija viņu izbrīna, redzot, ka šie «ne­mācītie un vienkāršie cilvēki» («Apustuļu darbi», 4:13), tālā nomalē dzīvojošie zvejnieki, pēkšņi kļuvuši par poliglotiem un runā to zemju valodās, no kurām šeit ieradušies svētceļnieki.

Tomēr, izlasījuši šo neparasto nostāstu līdz galam, mēs sākam šaubīties, vai patiesi tā viss bija noticis. Vai­nīgs pie tā ir pats «Apustuļu darbu» autors, kurš nez kādēļ sāk runāt pats sev pretim. Un proti, izrādās, ka ne visi klātesošie bija pārsteigti, jo viņu vidū atradās arī tādi, kuriem Galilejas zvejnieku uzvedība izlikās vien­kārši piedauzīga un kuri, kā par to sūdzas pats autors, zobojušies, sacīdami: «Tie ir salda vīna pilni» («Apus­tuļu darbi», 2:13). Bet Pēteris, viņus aizstāvēdams, diez­gan divdomīgi saka: «Šie nav piedzēruši, kā jums šķiet, jo ir tikai dienas trešā stunda» («Apustuļu darbi», 2:15).

Šeit mēs saduramies ar visai apgrūtinošu alterna­tīvu: vai nu apustuļi runāja svešās mēlēs, izraisīdami ap­brīnu, vaī arī viņi, klausītāju zobgalīgu piebilžu pavadīti, melsa visādas blēņas, kā to palaikam mēdz darīt pārāk daudz vīna iebaudījuši ļautiņi. Ja mēs arī pūlētos rast izeju no šīs dilemmas, izvirzot argumentu, ka zobgaļi droši vien nebūs pratuši tās valodas, kādās apustuļi to­brīd runāja, un tāpēc uztvēruši viņa vārdus kā aplamu vervelēšanu, tad tomēr bez atbildes paliek jautājums: vai varēja notikt, ka zobgaļus nesamulsināja tik neparasti fenomeni, kā no debesīm nākošā rūkoņa un ugunīgu mēļu parādīšanās virs apustuļu galvām, un neatņēma viņiem patiku izsacīt nepiedienīgas ņirgas.

Protams, veltīgas būtu pūles censties izdibināt, kā «Apustuļu darbu» autors nav ievērojis šīs brēcošās pret­runas. Minētā nekonsekvence tomēr uzvedina mūs uz aprakstītā notikuma pēdām un to turpmākiem pārveido­jumiem, ar vārdu sakot, parāda tā pirmatnējo cilmi. Lie­kas, ka stāstījuma fragments par zobgaļiem nav nekas cits kā paliekas no kāda vecāka, vēlāk nekritiski jau­nākā versijā iekausēta nostāsta. Citādi ir grūti izskaidrot loģiskās saiknes trūkumu starp vēstījuma atsevišķiem komponentiem.

Pamatā visam šim notikumam ar ugunīgajām mēlēm ir psiholoģiska parādība, ko dēvē par glosolāliju. Tā dibinās uz to, ka reliģiskā eksaltācijā nokļuvuši cilvēki iekrīt transā un izdod neartikulētas skaņas, kas var radīt iespaidu, ka viņi runā kādā eksotiskā valodā.

Mistisku halucināciju izraisītā glosolālija senatnē ne­bija nekāds retums un atgadījās arī Kristus piekritēju vidū. Mums tas zināms no Pāvila pirmās vēstules korin­tiešiem, kur starp citu lasām: «Pasaulē, kā zināms, ir daudz dažādu valodu, un nav nekā bez valodas. Un, ja es kādu valodu nesaprotu, tad es būšu runātājam sveši­nieks, un runātājs būs man svešinieks… Tādēļ, kas mē­lēs runā, lai lūdz dievu, ka viņš to var ari izskaidrot. Jo, kad es, mēlēs runādams, lūdzu dievu, tad mans gars gan lūdz, bet mans prāts paliek neauglīgs» (14:10—11; 13—14). Un mazliet tālāk: «Bet draudzē es gribu labāk piecus saprātīgus vārdus runāt, lai citus pamācītu, nekā desmit tūkstoš vārdu mēlēs» (14:19).

No sacītā neapstrīdami izriet, ka Pāvils glosolāliju no­sodījis un apzinājies, ka cilvēki šādā stāvoklī murgo, nevis runā svešās valodās. Pirmā vēstule korintiešiem ir viens no vecākajiem Jaunās derības tekstiem, un, ja pie­ņemam, ka Pāvils nebija vientuļš savā saprātīgajā no­vērtējumā, tad var uzskatīt par diezgan drošu, ka sā­kotnēji vairumam Kristus piekritēju pret glosolāliju bi­jusi negatīva attieksme. Šīs nostādnes relikts tad nu arī ir epizode ar zobgaļiem Lūkas stāstījumā, kura svinī­gajā ainā ar svētā gara nolaišanos pār apustuļiem ienes ironisku šaubu toni.

«Apustuļu darbos», tātad hronoloģiski vēlākas izcel­smes dokumentā, ir norādījumi, kas ļauj mums spriest, ka ar laiku — droši vien vispār izplatīto helēnisko mis­tēriju un, kā mēs to vēl redzēsim, arī jūdaisma tradīciju ietekmē — šī negatīvā attieksme izmainījusies. Arvien vairāk kristiešu sāka domāt, ka reliģiskā eksaltācija ir tāds dveseles stāvoklis, kas iezīmē cilvēkus, pār kuriem nolaidies svētais gars, un tālab šādā stāvoklī nokļuvušie izredzētie nevis vervelē, bet runā svešās valodās.