EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Acīmredzamā nesaskaņā ar Pāvila mācību Lūka visai pacilāti pastāsta, ka romiešu virsnieka Kornēlija namā tieši šāds mistisks pagodinājums piešķirts pagāniem, ku­rus nule bija atgriezis Pēteris: «Un ticīgie jūdi, kas Pē­terim bija līdz, izbijās, ka svētā gara dāvanas bija iz­lietas arī pār pagāniem. Jo viņi tos dzirdēja mēlēs ru­nājam un dievu teicam» («Apustuļu darbi», 10:45—46). Atšķirība nostājā ir skaidri redzama: savā vēstulē Pāvils izsaka pārmetumus un aicina atjēgties, bet «Apustuļu darbos» sastopamies ar nekritisku ticību izdarībām, ku­ras Pāvils savā laikā bija uzskatījis par kaitīgām.

Jāteic gan, ka šī leģenda nav kristiešu folkloras ori- ģinālsacerējums. Iedvesmojošs paraugs neapšaubāmi bija tajā laikā vēl dzīvā jūdaisma tradīcija, pēc kuras Mozus savus likumus Sinaja kalnā pasludinājis septiņdesmit va­lodās, lai tie izplatītos visās pasaules tautās. Pats «Apus- 'tuļu darbu» autors mūs uzvedina uz šīs jūdaisma ietek­mes pēdām, ar Pētera muti nocitēdams šādu fragmentu no pravieša Joēla pareģojuma: «Pēc tam tas notiks, ka es savu garu izliešu pār visu miesu, un jūsu dēli un mei­tas sludinās praviešu mācību, jūsu vecaji sapņus redzēs, jūsu jaunekļi redzēs parādīšanas. Ir pār kalpiem un kal­ponēm tanīs dienās es izliešu savu garu» (Joēla grāmata, 2:28—30).

Cik sarežģīta gan ir ši patiesībā vientiesīga nostāsta cilme! Ja tajā nebūtu pieminēta zobgaļu klātiene, tās ap­slēptā slāņainā struktūra varētu palikt nepamanīta. Šāda veida pieminējums, kas ienes tik uzkrītošu nesaskaņu vispārējā svinīguma un sacildinājuma gaisotnē, izskaidro­jams tikai ar to, ka sākotnējā versija savijusies ar hro­noloģiski vēlāku nostāsta.

Bet miera mums vēl arvien nedod jautājums, kāpēc gan Lūka, būdams cilvēks ar labi izkoptām literāta spējām, nav no teksta izmetis pieminējumu par neticīgo zobgalī­bām, kas ir tik krasā pretrunā ar visa stāstījuma sakrālo noskaņu un ieceri. Tomēr, tā kā mēs jau no citiem avo­tiem zinām, ka «Apustuļu darbos» ir fragmenti, kas lie­cina par šā sacerējuma kompilatīvo raksturu, mums ir pamats domāt, ka pārrunājamo nostāstu «Apustuļu darbu» tekstā ieviesis kāds vēlāks, mazāk kritisks kom­pilators, tieši pārnesdams to no folkloras tādā pašā ne­izkoptā un nepielāgotā variantā, kādā tas bija izplatīts tā laika kristiešu draudžu mutvārdu tradīcijā.

No mūsdienu racionāli domājošā cilvēka nevaram pra­sīt, lai tas noticētu šim naivajam, tautas iztēlē sadomā­tajam teatrālajam inscenējumam ar pēkšņo no debesīm nākošo rūkoņu, ugunīgajām mēlēm un Ģenecaretes ezera zvejniekiem, kuri piepeši kļuvuši par poliglotiem. Mūs­dienu lasītājam tuvāks ir to Bībeles skaidrotāju viedoklis, kuri apustuļu dievišķīgajā sacildinājumā redz tikai alego­risku līdzību, kas pamato Jēzus tiešo mācekļu izcilo un vadošo lomu baznīcā.

Šādu, leģendu sacerētājiem ierosmi droši vien ne­viļus būs snieguši jaunās ticības sludinātāji, kuri līdzīgi Pāvilam ceļoja no vienas draudzes uz otru, apstādamies visur, kur pie ebreju lūgšanu namiem izveidojās pirmo kristiešu kopienu iedīgļi. Tā kā viņiem iznāca saskarties galvenokārt ar vienkāršiem ļaudīm, apustuļi savās pa­mācībās bija spiesti izmantot tādas vēstījuma formas, kas vairāk iedarbojas uz iztēli nekā saprātu, tātad tēlainus piemērus no pašas dzīves, dažādus nostāstus un alegori­jas. Līdzība ar tajā ietverto pamācību Austrumos taču bija tradicionāls vēstījumu un pasaku atdzīvināšanas pa­ņēmiens, ko lietoja arī jūdi un pirmie kristieši. Atcerē­simies kaut vai to, ka evaņģēlisti Jēzum piedēvējuši ve­selas četrdesmit šādas līdzības.

Sākotnēji, kā jau mēs aizrādījām, tās bija tipiskas morāli didaktiskas parabolas, tātad tīri oratoriski veido­jumi, kuriem nebija nekāda sakara ar vēsturisko pa­tiesību. To mērķis bija ne tikai saistīt klausītāju iztēli,

bet arī uzskatāmi pārliecināt tos par sludināto doktrīnu un morāles pfincipu pareizību. Taču šo līdzību fabula vis­biežāk bija tik ietekmīga un šķietami reālistiska, ka to fiktīvais raksturs ātri vien aizmirsās. Kas vienā draudzē bija radies sludinātāja oratoriskas degsmes ietekmē, tas, no mutes mutē izplatīdamies, citur jau tika uztverts kā patiess notikums. Tādu ceļu droši vien nostaigājusi arī leģenda par brīnumaino svētā gara nolaišanos uz apus­tuļiem.

ANANIJAS UN SAPFIRAS DRĀMA

Tomēr ne jau visām leģendām ir tik sarežģīta cilme. To vidū sastopam arī tādas, kas radušās, vienīgi pateicoties tautas iztēlei, un tātad ir autentiski folkloras sacerējumi. Pie šīs kategorijas, šķiet, pieskaitāms no­stāsts par Ananiju un Sapfiru — nostāsts, kura iekļau­šana «Apustuļu darbos» laikam gan ir viena no kristie­tības visintriģējošākām mīklām.