EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Aina, kas mums paveras, lasot šīs vēstules, ir pārstei­dzoši bagāta ar detaļām un aizraujoša. Tur rādītas Kris­tum ar miesu un dvēseli uzticīgas ļaužu masas, par ku­rām varam sajūsmināties. Taču turpat līdzās redzam ne­taisnību, draudžu locekļu intrigas un ķildas, sektantiskas novirzes un nodevību, tikumu pagrimumu un pat morālu izvirtību.

Lai gan vēstuļu autopi paslēpušies aiz fiktīvu vārdu maskas, viņi ir vēsturiski patiesi, jo patiešām dzīvojuši un kvēli cīnījušies par jauno cilvēku. Taču viņi nebija apustuļi. Pretēji tradīcijas apgalvojumiem, Jēzu viņi per­sonīgi nav pazinuši un tādēļ nevar tikt uzskatīti par Jēzus dzīves un darbības aculieciniekiem. Tāpēc arī šajās vēstulēs neatrodam nekā tāda, kas varētu noderēt Jēzus biogrāfijas rekonstrukcijai.

trīsdesmit ārkārtīgi svarīgi gadi

Pakavēdamies pie apustuļu vēstulēm, mēs pārlē- cām pāri kanoniskajā secībā piektajai Jaunās derības grāmatai — «Apustuļu darbiem». Tā pelna ne mazāku, bet noteiktu apsvērumu dēļ pat lielāku vērību nekā apustuļu vēstules, un tādēļ mums pie tās jāatgriežas. «Apustuļu darbi» ir līdz mūsu dienām saglabājies vie­nīgais avots, kas apgaismo agrīnās kristietības attīstības vēsturi pirms 3. gadsimta un ietver ārkārtīgi svarīgu laik­posmu, proti, trīsdesmit gadus no Jēzus nāves līdz apus­tuļa Pāvila atbraukšanai uz Romu 61.—63. gadā. No iepriekšējām nodaļām mēs jau zinām, cik vētrains, noti­kumiem bagāts un jaunās reliģijas vēsturē nozīmīgs bija šis periods. Tāpēc zinātniekus intriģēja jautājums, kādā mērā patiesu laikmeta atspoguļojumu sniedz «Apustuļu darbi» jeb, vienkāršāk izsakoties, vai tie uzskatāmi par ticamu vēstures avotu.

Vispirms zinātniekus interesēja šī darba autora un datējuma problēma. Nevar būt nekādu šaubu, ka «Apus­tuļu darbi» ir Lūkas evaņģēlija turpinājums un ka abi šie sacerējumi ir kompozicionāli saliedēts viena un tā paša autora darbs, kas atbilstoši tā laika tīstokļu skaitam sadalīts divās daļās. To redzam jau no pirmajiem «Apus­tuļu darbu» teikumiem, kuros lasāms: «Pirmajā grāmatā, Teofil, esmu stāstījis par visu, ko Jēzus darījis un mā­cījis no paša sākuma.»

Ir vēl citi kritēriji, kas apstiprina, ka abus darbus sarakstījis viens autors. Filologi ar precīzu statistisku metodi noskaidrojuši, ka abas daļas vieno stilistikas un leksikas identitāte, nemaz nerunājot par faktu, ka autors tos abus veltījis vienam un tam pašam cilvēkam — kā­dam Teofilam, kurš tiek dēvēts par «cienījamo». Zināma pierādījuma vērtība ir arī tam, ka «Apustuļu darbu» pro­logs ir it kā Lūkas evaņģēlija pēdējās nodaļas kopsavil­kums, tātad posms, kas abas daļas sasaista vienotā stās­tījumā.

Baznīcas tradīcija par abu darbu autoru atzīst Lūku, apustuļa Pāvila ceļojumu biedru, sekretāru un ārstu. Kā pierādījums šim apgalvojumam, starp citu, tiek minēts fakts, ka Lūkas vārdā nosauktajā evaņģēlijā lietoti daudzi medicīnas termini, kuri varēja būt pazīstami tikai to laiku profesionālam ārstam.

Tomēr jautājums nav tik vienkāršs, kā varētu likties. Mēs nedrīkstam aizmirst jau citkārt atgādināto patiesību, ka evaņģēliji sākumā nonāca lasītāju rokās kā anonīmi darbi, pirms tos piedēvēja noteiktiem autoriem. Tāpēc mutvārdu tradīcijai, kura tik bieži pieviļ, šai gadījumā nav un nevar būt kategoriska pierādījuma spēks.

Lūkas vārds abu grāmatu tekstos neparādās nevienu reizi. Kā nu varēja atgadīties, ka viņš pēkšņi tika atzīts par to autoru? Meklējot atbildi uz šo jautājumu, mēs tagad varam izsacīt vienīgi minējumus. Droši vien bija saglabājušās atmiņas, ka Lūka bijis apustuļa Pāvila līdz­gaitnieks, tālab pieņēmumu, ka viņš ir šo abu Jaunās derības grāmatu autors, varēja viegli izraisīt tas apstāk­lis, ka trijās Pāvilam piedēvētajās vēstulēs minēts Lūka. Apstrīdamajā Pāvila otrajā vēstulē Timotejam (4:11) un autentiskajā Pāvila vēstulē Filomenam (24) Lūkas vārds gan pieminēts lakoniski autora citu biedru vidū, īpaši to neizceļot. Toties vēstulē kolosiešiem par Lūku runāts plašāk, nosaucot viņu par «mīļo ārstu». Nelaime tikai tā, ka šajā vēstulē sastopami anahronismi un daudzi Bībe­les zinātnieki to atzinuši par neapstrīdamu apokrifu. Tā­dēļ būtu secināms, ka šo vienīgo piezīmi, kas pauž it kā personiski dziļāku attieksmi pret Lūku, nav uzrak­stījis Pāvils.

Neatgriezīsimies vairs pie šī jautājuma. Tikai vēlreiz atgādināsim autora pārsteidzoši lielo atkarību no svešiem avotiem, kā arī viņa paradumu lietot beletrizāciju, lai stāstījuma fabulā aizpildītu robus, kas radušies konkrētu ziņu trūkuma dēļ. Šis trūkums grūti izskaidrojams, jo Pāvila biedram taču vajadzētu būt cilvēkam, kam bija pieejami paši pirmavoti. Bet viņam, piemēram, nav zi­nāmas Pāvila autentiskās vēstules.