EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Šodien ir grūti šajā problēmā pasacīt ko noteiktu, varbūt vienīgi to, ka ticīgo ļaužu iztēle nepazīst robe­žas. Efesā taču tūristiem rāda arī apustuļa Lūkas kapu, kas patiesībā ir tikai daļa no pagānu tempļa drupām, tāpat arī kāda nama paliekas, kurā vecumdienās esot mi­tinājusies dievmāte Marija.

Treša nodaļa APUSTUĻU DARBI UN VIŅU VĒSTULES APUSTUĻU VĒSTUĻU AUTORI

Kas bija Jēzus, iekams viņš kļuva par Kristu? Kā­das īsti bija viņa dzīves gaitas zemes virsū?

Bībeles pētnieki meklējuši atbildi uz šiem jautāju­miem arī nekristiešu autoru sarakstītajos darbos, taču, kā jau mēs redzējām, maz kas tajos uzzināms. Tiesa, ne­kristiešu literatūrā atrodamas atsevišķas atbalsis, kuras kaut kādā mērā apstiprina, ka Jēzus patiesi dzīvojis, taču bez šā kailā fakta nekādu tuvāku ziņu par viņu mēs tur neatrodam.

Mums bija tiesības cerēt, ka, lai nu kam, bet Jēzus pirmajiem piekritējiem un mācekļiem, kuri viņu perso­nīgi pazinuši, būtu vajadzējis parūpēties, lai nākamajām paaudzēm mantojumā nodotu visu, ko paši zināja no tiešas pieredzes. Tas taču būtu pretrunā ar cilvēka dabu, ja Jēzus mācekļi necenstos paglābt no aizmirstības pat visniecīgākās ziņas par viņa dzīvi un darbību. Bet iz­rādās, ka evaņģēlisti ne tikai kā nesniedz pilnīgāku Jēzus dzīves aprakstu, bet, kas visdīvainākais, nemaz nav gri­bējuši to darīt, jo par savu uzdevumu uzskatījuši pavi­sam ko citu nekā Jēzus dzīves attēlojumu.

Tātad, runājot par evaņģēliju sniegumu Jēzus dzīves gaitu rekonstrukcijā, jāsaka, ka tas ir diezgan trūcīgs. Turklāt ziņas, ko ..evaņģēlisti savos stāstījumos sniedz, bieži ir visai apšaubāmas. Kā jau atzīmējām, ir no­skaidrots, ka tās nēdibinās uz tiešu pieredzi, lai gan cilvēkiem, kuri tiek uzskatīti par evaņģēliju autoriem,

būtu vajadzējis Jēzu personīgi pazīt. Un tomēr šie no­tikumu šķietamie aculiecinieki, tāpat arī Lūka, viņu uz­ticības persona un vēsturnieks, ir izmantojuši citus avo­tus. Tā, piemēram, Matejs un Lūka savos tekstos iekļā­vuši gandrīz visu Marka evaņģēliju.

Šodien mums jau zināms, kur slēpjas šīs mīklas at­minējums. Evaņģēlijus nav uzrakstījuši ne Matejs, ne Marks, ne Jānis un, varbūt, pat ne Lūka. Tos rakstījuši vai arī no dažādiem avotiem un mutvārdu nostāstiem kompilējuši pavisam citi, mums nezināmi autori, kuru īstos vārdus droši' vien nekad vairs nenoskaidrosim. Pat katoļu baznīca bija spiesta atzīt, ka problēma par evaņ­ģēliju autoriem nepavisam nav atrisināta un ka šajā virzienā nepieciešami tālāki pētījumi.

Tātad — atkārtojam vēlreiz — evaņģēliju autori nav bijuši aprakstīto notikumu aculiecinieki. Tie bija kom­pilatori, kuri informāciju smēlās kristiešu draudžu-folklo­ras tradīcijās, kur jau tolaik, apvienojot faktus un teik­smas, bija radīts kaut kas līdzīgs Jēzus biogrāfijas stereo­tipam, ko daži dēvē par «protoevaņģēliju» jeb «pirmevaņģēliju». Sinoptiskie evaņģēliji atvedināmi no šāda kopēja pirmavota, un tādējādi tad arī izskaidrojama to relatīvā saskaņa, kura izraisījusi pārliecību, ka evaņģē­liju autori, būdami notikumu aculiecinieki, neatkarīgi cits no cita pārstāstījuši patiesus notikumus. Šo pārlie­cību nav satricinājis pat Jāņa evaņģēlijs, kurš, kā mēs to redzējām, tapis pavisam citā vidē un neatkarīgi no si­noptiskā parauga ietekmes. Tālab šajā evaņģēlijā Jēzus tēls ir tik atšķirīgs, ka varam izvirzīt jautājumu, kura versija ir patiesā — sinoptiskā vai Jāņa sniegtā. Lai arī kā tas būtu, ir nenoliedzams fakts, ka Jaunā derība liek vienlaicīgi noticēt diviem pilnīgi atšķirīgiem kristietības dibinātāja veidoliem.

Šo iepriekšējo nodaļu īso kopsavilkumu izdarījām tā­pēc, lai vēlreiz atgādinātu, cik niecīga nozīme ir evaņ­ģēlijiem kā vēsturisku ziņu avotiem Jēzus dzīves pa­tiesās norises noskaidrošanai. Taču Jaunajā derībā ir vēl divi citi materiālu grupējumi, kuri sava žanra pēc šķiet daudzsološāki. Tie ir vispirms «Apustuļu darbi», kā arī vēstuļu kopas, kuras piedēvē Pāvilam, Jēkabam, Pē­terim, Jānim un Jūdam Tadejam.

Parunāsim vispirms par šīm vēstulēm, kuras kristietī­bas vēsturē ir svarīgs ziņu avots. Visvecākā Jaunās de- ribas daļa ir no Tarsas rakstītās Pāvila vēstules, kuras radušās aptuveni laikposmā no 50. līdz 64. gadam, daudz agrāk par «Apustuļu darbiem». Tomēr filoloģisku pētī­jumu rezultātā noskaidrots, ka no četrpadsmit Pāvilam piedēvētajām vēstulēm vislabākajā gadījumā tikai daļu var atzīt par autentiskām. Ir pat pētnieki, kuri šajā grupā bez iebildumiem uzskaita ne vairāk kā četras. Jau 19. gadsimta vidū šo uzskatu pauda pazīstamais Tībin- genes teoloģijas profesors Ferdinands Baurs. Pakļāvis vēstuļu tekstus filoloģiskai analīzei, viņš nonāca pie slē­dziena, ka pats Pāvils patiesībā ir uzrakstījis tikai abas vēstules korintiešiem, kā arī vēstules galatiešiem un Filomenam.