EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Kādi argumenti tiek izvirzīti šīs tēzes atbalstīšanai? No Marka evaņģēlija mums zināms, ka Jēzus tiklab Jāni, kā viņa vecāko brāli Jēkabu nosaucis par «pērkona dēliem» (Marka ev., 3:17), jo viņi bijuši kvēla un dedzīga rakstura cilvēki. Apustulis Jānis savukārt bijis zvejnieks, un grūti iedomāties, ka viņš būtu baudījis jebkādu izglī­tību. Baznīcas tradīcija rāda viņu kā vienkāršu, nemā­cītu cilvēku. Par viņa tālāko likteni pēc Jēzus nāves mēs uzzinām no" avotiem, kas nav ietilpināti Bībelē. No­dodamies savai apustuliskajai misijai, viņš ceļojis no pil­sētas uz pilsētu, līdz beidzot pēc daudz gadu ilgiem klai- ņojumiem un piedzīvojumiem apmeties uz pastāvīgu dzīvi Efesā. Pie savu memuāru uzrakstīšanas viņš ķēries dziļā vecumā. Daudzus sīkumus Jāņis vairs nespējis at­cerēties, jaucis datumus un notikumus, bet, galvenais, tā kā viss pieredzētais jau bijis tālā pagātnē, viņš Jēzus tēlu redzējis it kā miglā tītu, bez miesīgām iezīmēm, die­višķīga oreola apstarotu. Kas attiecas uz grieķu filozo­fijas ietekmi Jāņa evaņģēlijā, tad tā viegli izskaidrojama ar to, ka viņš ilgus gadus nodzīvojis Efesā, kur neap­šaubāmi dzirdējis sarunas un diskusijas par dažādām filozofiskām koncepcijām.

Tie, kas apustuli Jāni uzskata par viņa vārdā nosauktā evaņģēlija autoru, balstās arī uz daudziem tekstoloģis- kiem kritērijiem. No evaņģēlija esot skaidri redzams, ka tā autors bijis ebrejs. Dažus ar jūdaismu saistītus ter­minus viņš citējot aramiešu valodā, un iepītie Vecās de­rības panti ņemti nevis no Septuagintas, bet gan no eb­reju oriģināla. Turklāt evaņģēlija autors lieliski pazīstot ebreju dzīvi un ieražas, tāpat arī Jeruzalemes tempļa un Palestīnas topogrāfiju. Un, visbeidzot, pēc apustuļu tēlu reālistiskajiem aprakstiem varot diezgan droši secināt, ka evaņģēlija autors ar tiem bijis personīgi pazīstams.

Taču šie argumenti daudzus nav pārliecinājuši. Pat jau 2. gadsimtā atradās kristieši, kuri šaubījās, vai evaņ­ģēlija autors varētu būt apustulis Jānis. Tā, piemēram, kristiešu «alogu» sekta, kura «logošu» doktrīnu uzska­tīja par ķecerību, bija pārliecināta, ka šo evaņģēliju uz­rakstījis kāds agnosticisma piekritējs — Kerints. Vēl 3. gadsimtā šaubas par evaņģēlija īsto autoru laikam bijušas diezgan izplatītas, jo Romas bīskaps Hipolits uz­skatīja par vajadzīgu publiski iestāties par apustuli Jāni. Kopš 19. gadsimta sākuma biblistikas speciālisti šo jau­tājumu pētī ar zinātniskām metodēm un aizvien vairāk sliecas uz domām, ka evaņģēlija autors nav varējis būt vienkāršs Tiberijas ezera zvejnieks.

Šā uzskata aizstāvju ārkārtīgi plašā argumentācija īsumā ietverama šādos punktos.

1. Visumā tiek uzskatīts par droši noskaidrotu, ka ceturtais evaņģēlijs radies ap 95.—100. gadu jeb 65— 70. gadus pēc Jēzus nāves. Cik vecs tolaik varēja būt apustulis Jānis? Ja pieņemsim, ka, sastopot Jēzu, viņam bija gadu 20—25, tad evaņģēliju būtu uzrakstījis vismaz 85—-90 gadus vecs sirmgalvis. Iespēja, ka evaņģēliju, kam piemīt tik augsts iztēles lidojums, varētu uzrakstīt šāda vecuma cilvēks, ir pavisam niecīga. Turklāt pastāv zi­nāmi norādījumi, ka apustulis Jānis kritis par upuri ebreju vajāšanām un tādu mūžu nav varējis nodzīvot.

2.  Kā izriet no Marka evaņģēlija, apustulis Jānis bija galilietis. Bet visi apstākļi norāda, ka evaņģēlija autoram vajadzējis būt vai nu Jeruzalemes, vai tās tuvākās ap­kaimes pastāvīgam iedzīvotājam, jo viņš šo apvidu pa­zīst ļoti labi, bet Galileja viņam ir gluži sveša.

3.    «Logosa» ideja ir dziļa kosmoloģiska koncepcija, kurā cenšas izskaidrot pasaules jēgu, gara un matērijas, labā un ļaunā attieksmes. Apustulis Jānis, būdams neiz­glītots cilvēks, šo ideju tik primitīvā veidā, kādā tā sa­stopama evaņģēlijā, spējis pielāgot saviem mērķiem. Viņš vienkārši ņēmis tolaik plaši pazīstamu, m6dē esošu ter­minu un, pavirši to izprazdams, piešķīris tam tādu jēgu, kurai nav nekā kopēja ar Hēraklitu un gnostiķiem.

Taču jautājums nepavisam nav tik vienkāršs, jo evaņ­ģēlija autors, izrādās, labi pazinis Platona terminoloģiju un idejas un visnotaļ redzams, ka viņš baudījis helēnisku izglītību un kultūru. Tā, piemēram, Platona ietekmē viņš palaikam savā izklāstā lieto dialektisko metodi. Jēzus uzdod saviem sarunu biedriem jautājumus, vērīgi ieklau­sās viņu atbildēs, bet pēc tam, parādīdams pretrunas tajās, jaunā, neparastā skatījumā izgaismo diskusijas objektu. Aptuveni tāpat, kā to savos Platona dialogos dara Sokrāts. Un tūlīt rodas jautājums: vai patiesi vien­kāršs zvejnieks no provinciālās Galilejas būtu spējis ap­gūt tik attīstītu un izsmalcinātu literāru tehniku? Vairums pētnieku uz šo jautājumu atbild noliedzoši.

Sakarā ar to radās mēģinājumi identificēt evaņģēlija autoru ar kādu citu Jāni. Runa ir par vārdā nenosauktu Jēzus mīļoto mācekli, kurš vairāk reižu parādās evaņģē­lijos. Tas ir tas pats māceklis, kurš pēdējā vakarēdiena laikā «sēdēja pie Jēzus krūtīm» (Jāņa ev., 13:23), kā vie­nīgais no viņiem, nepameta savu skolotāju nāves stundā, bet Jēzus pie krusta viņa gādībai novēlēja savu māti.