EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Jau pats fakts, ka vēsts par Lācara pamodināšanu no miroņiem nav nokļuvusi līdz pārējiem evaņģēlistiem un vispār neviens, izņemot Jāni, to pat nepiemin, šķiet, ir pietiekams pierādījums, ka šeit nav runa par patiesi notikušu faktu, bet gan tas viss nepārprotami ir iztēles auglis. Pastāv pat noteiktas norādes, kas ļauj mums izse­kot šī saistošā stāsta avotu. Lūka, kas attēlo aizkustinošo ainu, kurā Jēzu sveic Marta un Marija, nemaz nezina, ka viņām būtu brālis, vārdā Lācars. Tiesa, citā viņa evaņ­ģēlija vietā gan kāds Lācars parādās, taču tas ir nabags, pavisam citas līdzības varonis, un tam nav nekā kopīga ar Lācaru, ko Jēzus uzmodinājis no miroņiem. Tāpēc daži Bībeles zinātnieki domā, ka Jānim kaut kādā veidā šīs abas teiksmas saplūdušas, izveidojot pilnīgi jaunu epizodi.

Kaut gan Galilejas Kānā veiktais brīnumdarbs tverts pilnīgi citā toņkārtā nekā Lācara uzmodināšana no mi­roņiem, taču abiem gadījumiem kopīgs ir ieceres vērie­nīgums. Jēzus taču pārvērš sešos akmens traukos salietu ūdeni vīnā. Katrā no tiem ietilpst divi vai trīs «mēri», bet Palestīnas «mērā» bija ap 38 litri, tātad runa ir par dažiem simtiem litru vīna, ko uzbūris Jēzus. Tas liecina, ka kāzu mielasts bijis visai bagātīgs, jo viesi jau pirms tam bija krietni iedzēruši un droši vien jutās īsti līksmi. Ne jau veltīgi galda uzraugs saka līgavainim: «Ikviens cilvēks papriekš ceļ galdā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, mazāk vērtīgo, bet tu labo vīnu esi pataupījis līdz šim» (Jāņa ev., 2:10).

Kāzu dzīres Kānā, kurās, starp citu, piedalījusies arī evaņģēlijos reti pieminētā Jēzus māte, ar savu tonali­tāti krasi atšķiras no Jāņa evaņģēlija parasti cildenā, svi­nīgā stila. Iekļaudams šo visumā stipri ikdienišķo kāzu ainu savā evaņģēlijā, Jānis droši vien būs pārcenties, pūlēdamies pasvītrot Jēzus brīnumdarbu neparasti plašo vērienu. Taču, no otras puses, nav izslēgta arī tāda iespēja, ka evaņģēlists tā rīkojies aiz noteiktiem doktri- nāliem apsvērumiem un tiecies parādīt, ka Jēzus varējis piedalīties arī šādās tipiski tautiskās kāzu līksmēs, lai tādējādi pasvītrotu viņa cilvēcīgo, laicīgo iedabu pret­metā dažām sektām, par kurām būs runa vēlāk.

Kā jau mēs sacījām, Jānis centās pierādīt, ka Jēzus bijis dieva dēls, lai tad ar viņa muti sludinātu tolaik izplatītas teoloģiskas doktrīnas. Nav izdevies noskaidrot, vai Jānis pazinis sinoptiķu evaņģēlijus, taču interesanti ir izsekot, kādus apstākļus Jēzus dzīvē viņš noklusē vai modificē tā, lai tie nevarētu kaitēt viņa tēzei par Jēzus dievišķīgumu. Noklusē viņš, piemēram, jautājumu par Jēzus piedzimšanu, un dara to droši vien tišām, lai iz­vairītos no jebkādām norādēm uz Jēzus miesīgo dabu. Uzkrīt arī tas, ka viņš atšķirībā no sinoptiķiem nepiemin Jēzus kristīšanu. Jānis droši vien būs domājis, ka Jēzus, būdams dieva dēls, bija brīvs no sākotnējā grēka, kas tika izpirkts tieši kristīšanas aktā. Jānis Kristītājs viņu taču apsveic kā augstāku būtni un nosauc par dieva jēru. Visvairāk Jāņa evaņģēlijā tomēr pārsteidz tas, ka tur nav rādīta satraucošā Jēzus kārdināšana tuksnesī. Pēc Jāņa uzskatiem (kā gan šo robu lai citādi izskaidro?), Jēzus kā dieva dēls bija brīvs no jebkuras cilvēciskas vājības un tādēļ sātans viņu nespēja kārdināt. Šī ten­dence visskaidrāk izpaužas ainā uz Eļļas kalna Ģetze- manes dārzā. Sinoptiķi vienbalsīgi apgalvo, ka Jēzus pē­dējās nakts stundās pirms savas apcietināšanas pavadījis grūtās dvēseles mokās un vienu brīdi pat garīgi sabrucis un lūdzis dievu, lai ciešanu biķeris viņam ietu secen. Visus šos apstākļus, kuri tik pārliecinoši atklāj Jēzus cilvēcisko dabu, Jānis pilnīgi ignorējis, tādēļ viņa stāsts par notikumiem Eļļas kalnā ir sauss, bezpersonisks un kopumā rada iespaidu, ka tas sniegts stipri apgraizītā formā.

Beidzot, atzīmējama Jāņa evaņģēlija visraksturīgākā īpatnība. Runa ir par pazīstamo «logosa» koncepciju, ko autors izklāstījis sava darba prologā. Tas skan šādi: «Pirmsākumā bija vārds, un vārds bija pie dieva, un vārds bija dievs.» Cits šās pašas nodaļas pants būtībā satur kristietības doktrīnas kvintesenci: «Un vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa go­dību, kā tēva vienpiedzimušā dēla, pilnu žēlastības un patiesības» (Jāņa ev., 1:14). Skaidrs, ka «vārds» jeb «lo- goss» šeit apzīmē pašu Jēzu Kristu kā dieva iemieso­jumu.

Šis pilnīgi jaunais elements, ko evaņģēlists Jānis ieviesis kristoloģijā, sinoptiķiem ne tikai kā pilnīgi ne­pazīstams, bet viņu priekšstatiem un jēdzieniem ir pat gluži svešs. Vēlreiz šeit atkārtojam: «logosa» ideja ir tas jaunais ieguldījūms, ko kristietībai sniedzis vienīgi ce­turtā evaņģēlija autors, pats gan nebūdams šīs abstrak­tās domu kategorijas autors. Tās cilme un dziļākā no­zīme meklējama kā seno Austrumu, tā arī grieķu un ro­miešu filozofijas atziņu bagātībā.