EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Šāda veida piemērus varētu minēt daudz vairāk. Kaut vai gadījumu, kad Jēzus, atbildēdams uz pārmetumu, ka viņš slimo izdziedinājis sabatā, patiesībā iztirzā dieva dēla un tēva attieksmes un paziņo par viņam doto varu spriest pastaro tiesu. Tāpat arī Kapernaumā, kur sākas saruna par maizes pārveidošanas brīnumu, Jēzus saviem mācekļiem, kuri nākuši viņu meklēt, starp citu, teic: «Pa­tiesi, patiesi, es jums saku, jūs mani meklējat nevis tā­pēc, ka esat redzējuši zīmes, bet ka esat baudījuši no maizes un paēduši. Uzņemiet sevī nevis iznīkstošo ba­rību, bet barību, kas paliek mūžīgai dzīvei, kuru jums dos cilvēka dēls, jo dievs tēvs viņu ir apzīmogojis.» Bei­dzot šeit nevaram nepieminēt Jēzus vārdus par viņa mie­sas ēšanu un asins dzeršanu. Šie vārdi kļuvuši par ne­rimtīga teoloģiska strīdus priekšmetu starp dažādiem kris­tietības novirzieniem, cenšoties noskaidrot, vai tie būtu jāsaprot burtiski vai arī netiešā nozīmē, kā tas ir ar lie­lāko daļu Jēzus izteikumu ceturtajā evaņģēlijā.

Atbilstoši sava evaņģēlija pamattendencei Jānim ir īpatnējs, atšķirīgs skatiens arī uz Jēzus paveiktajiem brī­numdarbiem. Atcerēsimies, ka sinoptiķiem Jēzus ir vien­kārši žēlsirdīga skolotājs, dziednieks un brīnumdaris, kurš izārstē sirdzējus un atvieglo viņu ciešanas tikai aiz līdzjūtības un mīlestības pret saviem līdzcilvēkiem. Tātad sinoptiķiem Jēzus ir savas tautas paražās un dzīvē dziļi iesakņojies tipisks ebreju pravietis, kādu tolaik ne ma­zums klaiņoja pa Galilejas un Jūdejas pilsētām un mies­tiņiem.

Pavisam citāds Jēzus ir Jāņa evaņģēlijā. Šeit viņš pa­rādās kā šīs pasaules lietām tālu stāvoša, ireāla būtne, bez cilvēkiem piemītošām īpašībām. Ja viņš runā, tad tikai puķainām metaforām pārpilnās sentencēs un vie­nīgi par lielām galējām patiesībām. Cenzdamies mūs pār­liecināt par Jēzus dievišķīgo būtību, Jānis viņam atņem visas šīs pasaules iezīmes un augstākā mērā sacildina. Gala rezultātā Jāņa evaņģēlijā mēs Jēzu redzam drīzāk kā noteiktu teoloģisku koncepciju simbolu, nevis kā cil­vēku ar miesu un asinīm, kāds Jēzus bija sinoptiķu attē­lojumā.

Šādā kontekstā, protams, arī Jēzus brīnumdarbi iegūst pilnīgi atšķirīgu, simbolisku nozīmi. Tajos Jānis redz tikai dievišķības izpausmi, pierādījumu, ka Jēzus ir dieva dēls. Un Jāni interesē tikai tie brīnumdarbi, kuri atbilst evaņģēlista doktrinālajām tēzēm. No dzimšanas nere­dzīgais, kuru Jēzus izdziedina, ebrejiem paziņo: «Ja viņš nebūtu no dieva, viņš neko nevarētu darīt» (Jāņa ev., 9:33). Varbūt tieši ar šādu nostāju arī izskaidrojams tas, ka Jānis salīdzinājumā ar sinoptiķiem ir daudz atturī­gāks brīnumdarbu uzskaitījumā. Viņš piemin tikai asto­ņus brīnumdarbus, no kuriem divi, un proti, staigāšana pa ūdeni un pieci tūkstoši cilvēku paēdināšana, zināmi arī sinoptiķiem, bet pārējie ir Jāņa personiskais ieguldī­jums Jēzus biogrāfijā.

Šo sešu brīnumdarbu vidū Jānim sevišķi raksturīgi ir divi — kāzas Galilejas Kānā un Lācara atmodināšana no miroņiem. Vispirms iztirzāsim pēdējo, jo tas vislabāk ilus­trē Jaņa nostāju. Jēzus uzmodina mirušos arī sinoptiķu evaņģēlijos. Piemēram, Lūka pavēstī par mirušā atraitnes dēla atmodināšanu Nainē, bet visi trīs sinoptiķi stāsta par sinagogas priekšnieka Jaira meitiņas uzmodināšanu. Pār­steidzošs ir fakts, ka visos trīs evaņģēlijos Jēzus paziņo, ka meitiņa nav mirusi, bet guļ. Kā tas būtu jāsaprot? Varbūt taisnība ir tiem evaņģēlija tekstu skaidrotājiem, kuri izvirza tēzi, ka runa šeit ir par klīnisku katalepsiju un letarģiju? Visos šajos gadījumos raksturīgs ir tas, ka brīnumdarbi tiek paveikti kaut kā ļoti dabiski un it kā ierasti, bez jebkāda dziļāka saviļņojuma.

Toties Lācara pamodināšanu Jānis inscenē visai dra­matiskā veidā. Šis gadījums izstaro it kā aizmūža bais­mas, un atmodinātājs šķiet apveltīts ar kosmisku spēku. Visam, kas šajā ievērojamā dienā notiek Betānijā, pie­mīt dīvaina, cilvēka prātam neizdibināma rēgainība. Lā­cara līķis jau četras dienas guļ kapličā, viņu apraud māsas Marija un Marta, bet Jēzus stiprā balsī sauc: «Lā- car, nāc ārā!» Un mironis iznāk no tumšās kapličas, kā­jas un rokas tam savīstītas autos un seja aizsegta ar sviedrautu. Jāatzīst, ka Jānis ar šo dramatisko aprak­stu patiešām panācis savu mērķi: viņš sniedz uz iztēli dziļi iedarbojošos pierādījumu, ka Jēzus patiesi ir dieva dēls. Jo tikai tas, kas apveltīts ar dievišķības spēku, var paveikt šādu brīnumdarbu.