EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Lai saprastu šo tolaik pilnīgi jauno parādību kristiešu teoloģijā, jāņem vērā tā vide, kurā radās ceturtais evaņ­ģēlijs. Pētnieki visumā ir vienisprātis, ka tās šūpulis ir Efesa — pilsēta, kam līdzās Antiohijai un Aleksandrijai bijusi milzīga loma Romas impērijas garīgajā dzīvē. Kā vietvalža rezidence tā bijusi arī svarīgs politisks centrs. Taču pilsētai par savu slavu jāpateicas vispirms Efesas Artemīdas kultam ar svētnīcu Artemizjonu, kurp saplūda svētceļnieki no visas grieķiskās Jonijas. Tā tika uzska­tīta par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem, līdz to 356. gadā p. m. ē. nodedzināja Hērostrats. Templi at­jaunoja, bet m. ē. 236. gadā to galīgi nopostīja goti.

Efesā trīs gadus nodzīvoja apustulis Pāvils, un tur viņam atgadījās dramatisks piedzīvojums, par kuru runāsim vēlāk.

Efesā piedzima un darbojās grieķu filozofs Hēraklits (apt. no 540. līdz 475. g. p. m. ē.), kurš izstrādājis «lo­gosa» jēdzienu. Savu galveno filozofisko darbu «Par dabu» viņš nodevis uzglabāšanai svētnīcā ar noteikumu, ka to drīkst publicēt tikai pēc viņa nāves. No šā sa­cerējuma līdz mūsu dienām uzglabājušies tikai prāvāki fragmenti. Hēraklitu apbedīja pilsētas galvenajā lau­kumā, un viņa piemiņa vēl pāris gadsimtus pēc tam tur tikusi godināta, kaļot monētas ar filozofa attēlu.

Hēraklits Efesā bija kaut kas līdzīgs tautas varonim, bet viņa mācība par «logošu» aizvien ir aktuāla un plaši izplatīta. Viņu uzskata par vienu no dialektikas pamat­licējiem. Viņa filozofijas pamatos ir atziņa, ka pasaule atrodas nemitīgā tapšanas un bojāejas procesā, ka viss plūst un pārvēršas, ka pretmetu cīņā meklējams attīstī­bas un progresa avots. Taču tas, ka visums realizējas cīņas un pretmetu ugunīs, nenozīmē, ka tajā valdītu haoss. Šis mūžīgais dialektiskais process ir pakļauts no­teiktām iekšējās likumsakarības normām, ko Hēraklits nosauc par «logošu». Viņš māca, ka kosmosā viss notiek saskaņā ar «logošu», ka «logoss» ir saprātīgais, mūžīgais un suverēnais, no dieviem neatkarīgais visu lietu pa­mats, sava veida visuma saprāts.

«Logosa» jēdzienu mēs atrodam arī Platona un Aris­toteļa mācībā, taču neprecizētā un neattīstītā veidā. Tikai neoplatoniķi pieslienas Hēraklita koncepcijai, bet stoiķi pārmanto viņa «logosa» ideju, identificēdami to ar pan- teistisko pasaules dvēseli. Tātad helēnisma pasaulē «lo­gosa» jēdziens bija vispārzināms un izglītoto cilvēku ap­rindās izplatīts gluži tāpat kā mūsu dienās daži psihoana­līzes vai kodolfizikas termini. Helēnisko logozofiju, kas tajā laikā bija modē, droši vien tad pārņēmis arī ceturtā evaņģēlija autors un lietojis tās terminoloģiju, lai at­rastu ceļu pie grieķu inteliģences pārstāvjiem un darītu tai saprotamāku Jēzus. Kristus dievišķības ideju.

Taču Jēzus identifikācija ar «logošu» Jānim varbūt nebūtu nākusi prātā, ja viņu neietekmētu vēl citi, tiešāki faktori. Runa šeit ir par daudzajiem Aleksandrijā dzī­vojošā filozofa Filona zinātniskajiem darbiem, kuru autors uzskatāms par vienu no izcilākajiem domātājiem, kādi nākuši no ebreju tautas vidus. Filons bija audzināts helēniskās kultūras garā un visu dzīvi veltījis grieķu filozofijas studijām, bet tajās gūto intelektuālo bruņo­jumu prasmīgi pielietoja Vecās derības tekstu skaidro­jumiem. Tāpat kā diasporas ebreju lielākā da]a, viņš sentēvu valodu vairs neprata, rakstīja tikai grieķiski, to­mēr palika uzticīgs jūdaismam. Tiesa, Eisebijs gan ap­galvo, ka Filons Romā sastapies ar apustuli Pāvilu, un domā, ka ebreju zinātnieks kļuvis par kristietības pie­kritēju, taču zinātne šo apgalvojumu, tāpat kā daudzas citas šā baznīcas rakstnieka sniegtās ziņas, atzīst par aplamu.

Aleksandrijā, kā mēs jau zinām, pastāvēja liela un ļoti rosīga ebreju kolonija. Ebreji šeit bija pilnīgi hele- nizēti un runāja tikai grieķu valodā, tā ka paši savas svētās grāmatas varēja lasīt vienīgi Septuagintas tul­kojumā. Aleksandrijas skolas ietekmē daudzi no viņiem Bībeles tekstu interpretācijā lietoja alegorizācijas me­todi, lai sabalsotu grieķu filozofiju ar Toru. Mūsu ēras 1. gadsimtā, tātad evaņģēliju tapšanas laikā, jūdaisma helenizācija sasniedza savu augstāko pakāpi, lai gan tā nenorisinājās bez ortodoksālajām tradīcijām uzticīgo ebreju pretestības.

Visizcilākais alegorisma pārstāvis Bībeles tekstu skaidrošanā bija Aleksandrijas Filons. Viņš šo interpre­tācijas metodi lietoja totāli, apgalvodams, ka Vecā de­rība esot viena liela alegorija. Satura tiešo jēgu viņš pilnīgi noraidīja, uzskatīdams vārdus par ēnām, aiz ku­rām slēpjas patiesība, bet Bībeles tēli viņa skatījumā zaudēja savu vēsturisko realitāti un kļuva vienīgi par simboliem, kas izsaka abstraktus jēdzienus. Tā, piemē­ram, Ādams viņa traktējumā bija zemes saprāts, Ieva — jutekliskās sajūtas, Jēkabs pārstāvēja askētiskās izdarī­bas, Ābrahāms — zinātni, bet īzāks ir žēlastības iemie­sojums.