EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Filons šādā veidā pūlējās ne tikai pierādīt, ka Bībele ir noslēpumaina dziļas gudrības un augstākās patiesības grāmata, bet arī pieklusināt tajā visu, kas atgādināja primitīvu reliģisku antropomorfismu uņ bija pretrunā ar izglītoto cilvēku ētikas un morāles izpratni. Platona, Aristoteļa un stoiķu garā audzinātajiem diasporas ebre­jiem droši vien derdzās daža laba vieta Vecās derības tekstos. Vienīgā izeja bija atsevišķus morāli apšaubā­mus vai pat noteiktu nosodījumu izraisošus notikumus izskaidrot kā alegorijas, kurās esot ietverts cits, garīgs saturs.

Filonisms bija drosmīgs mēģinājums paglābt seno ebreju reliģiju no nicināšanas un vajāšanām, kādas tā cieta grieķu un romiešu pasaulē, piešķirt tai monolītas filozofiskas sistēmas dziļumu un cildenumu un tādā kārtā celt tās prestižu naidīgajā apkārtējā vidē. 5o apsvērumu dēļ filonismam vajadzēja atrast skaļu un labvēlīgu .at­balsi ebreju diasporas centros, tai skaitā arī Efesā. Pa­teicoties apustuļa Pāvila tuvam līdzstrādniekam un Filona māceklim Apollam no Aleksandrijas («Apustuļu darbi», 18:24—28; Pāvila vēstule Titam, 3:13), filonisms izplatī­jās arī kristiešu vidū. Var uzskatīt par diezgan drošu,, ka ceturtā evaņģēlija autors, alegoriski interpretēdams* Jēzus biogrāfiju, rīkojies Filona un viņa Vecās derības skaidrojuma ietekmē. Jo drošāk tas apgalvojams tāpēc, ka Jānis šajā ziņā nebija vientuļš. Filona ietekmi taču izjuta arī Pāvils un vēlākā laikposmā tādi baznīcas rakst­nieki kā Klēments no Aleksandrijas, Origēns un Ambro- sijs.

Filons saprata dievu kā transcendentu, no redzamās pasaules bezgala tālu stāvošu radītāju. Viņa traktējumā tas ir cilvēka prātam neizdibināms garīgs, bezpersonīgs iin bezmiesīgs spēks. Bet, tā kā jebkura matērija ir ļau­nums, šis' augstākā spēka kontakts ar dzīvi var īsteno­ties tikai ar vidutāja starpniecību, un šāds vidutājs, pēc Filona domām, ir «logoss». «Logoss» ir dieva vārds, viņa gara emanācija, materiālās pasaules veidošanas un virzī­šanas instruments, visa esošā saprāts un pirmcēlonis, un «logoss» valda pār pasauli tā, kā dvēsele valda pār cilvēka miesu.

Filons reizumis personificē «logošu» un nosauc to par «dieva dēlu» vai «dieva pirmdzimto». Piešķirdams «lo- gosam» savdabīgas individualitātes raksturu, Filons bija uzcēlis tādu kā ērtu tiltu, kas ļāva Jānim pavirzīties vēl tālāk šajos prātojumos. Ceturtajā evaņģēlijā «logoss» jau tiek pilnīgi identificēts ar Jēzu Kristu kā dieva iemie­sojumu. Tas, kam Filona mācībā ir abstraktas spekulā­cijas jeb, kā nu kādam labāk patīk, filozofiskas metafo­ras raksturs, Jānim jau apveltīts ar konkrēta, vienreizēja vēsturiska notikuma iezīmēm: «logoss» iemiesojas Na- caretes nabadzīga namdara dēlā.

Ir kāds apstāklis, kas gan Filonam, gan Jānim at­viegloja «logosa» idejas asimilāciju, un proti, jūdaisma mūžsenais kopīgais mantojums. Jāņem vērā, ka «logosa» koncepcijai, lai gan tās cilme meklējama galvenokārt grieķu filozofijā, savs ekvivalents atrodams arī ebreju reliģiskajās tradīcijās. Kopš Bābeles gūsta laikiem ebreju ticējumos dziļas ietekmes pēdas atstājusi persiešu reli­ģija — mazdaisms, kura pamatos bijusi duālistiska pa­saules izpratne. Mazdaismā pasaule sadalās garā un ma­tērijā, bet, tā kā matērija ir grēcīga, tad augstākais ra­dītājs nevar ar to tieši kontaktēties un tātad arī vadīt redzamās pasaules un cilvēku likteņus. Šajā nolūkā vi­ņam nepieciešams vidutājs, kāds Bībeles tekstos ir «gud­rība», ko reizēm dēvē arī par «dieva vārdu». «Gudrība», kas Bībeles koncepcijā ir radītāja emanācija, reizē ir arī patstāvīga būtne. Nevar būt šaubu, ka šī tālu aizvirzītā personifikācija palīdzēja Jānim apgūt tolaik lielēniskajā pasaulē pazīstamo «logosa» ide'ju un pielāgot to kristie­tības teoloģijas vajadzībām. Bet minētā «logosa» kon­cepcija, kurai kristietības teoloģijā ir tik būtiska nozīme, jo tā kļuva arī par vēlāk izstrādātās trīsvienības doktrī­nas iedīgli, pati ir sinkrētiska attīstības procesa gala pro­dukts, kurā saplūduši laikmeta galvenie idejiskie strā­vojumi.

Ne mazāk sarežģīts ir jautājums par to, kurš īsti uz­skatāms par Jāņa evaņģēlija autoru. Kopš 2. gadsimtā vi­dus visumā nostiprinājusies pārliecība, ka to sarakstījis apustulis Jānis — galilietis, kurš kopā ar savu tēvu un brāļiem nodarbojies ar zveju Tibērijas ezerā, bet pēc tam kļuvis par Jēzus mācekli. Tādu uzskatu pauž baz­nīcas rakstnieki Papijs, Klēments ne Aleksandrijas un Origēns. Pēc viņu domām, ceturtā evaņģēlija autors bijis tajā notēloto notikumu aculiecinieks un tāpēc šis sace­rējums uzskatāms par drošu dvēseles dokumentu.