EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Par to, kāda iedziļināšanās nepieciešama šāda veida pētījumos un filoloģiskajā analīzē, liecina arguments, kuru Bībeles pētnieki atklājuši pašos «Apustuļu darbu» tekstos. Tā, 20. nodaļā lasām, ka ceļojumā uz Sīriju ar Pāvilu kopā braukuši Sopatrs, Aristarhs, Sekunds, Gajs, Timotejs, Tihiks un Trofims. Turpretī Lūka nav piemi­nēts. Un tomēr turpmākie teikumi sniegti daudzskaitļa pirmajā personā: «mēs aizbraucām», «mēs nonācām», «ja mēs būtu sapulcējušies», «mēs, iekāpuši kuģī, braucām tālāk».

No tā vajadzētu secināt, ka šo atmiņu autors nav Lūka, bet kāds no nule pieminētajiem Pāvila ceļabied­riem. Kādēļ gan tik atjautīgs cilvēks kā Lūka lai pie­laistu tādu neizprotamu nekonsekvenci, ka viņš savu vārdu Pāvila ceļa biedru uzskaitījumā nepiemin, bet vē­lāk ne no šā, ne no tā raksta: «mēs to darījām»? Daži Bībeles tekstu skaidrotāji izsacījuši pieņēmumu, ka Lūka tā rīkojies aiz kautrības. Bet, ja mēs arī pieņemtu šo apšaubāmo hipotēzi, tad rastos jautājums, kā gan Lūka nebūtu pamanījis, cik maldinoša neskaidrība rodas šajā viņa stāstījuma fragmentā.

Pastāv vēl kāds cits skaidrojums. Vērīgu lasītāju droši vien būs pārsteidzis tas apstāklis, ka Bībeles panti, ko biblistikas specjālisti apzīmē ar terminu «mēs», stāstī­jumā veido it kā atsevišķu grupu. Tā kā pastāv noteiktas pazīmes, ka «Apustuļu darbi» daudzu gadu tecējumā vairākkārt pārstrādāti un paplašināti, tad nav izslēgts, ka šie teikumi patiesībā ir kāda ceļojuma dienasgrāmatas fragmenti. Bet, vai šās dienasgrāmatas autors bijis Lūka, to mēs nezinām un diemžēl laikam nekad arī neuzzi­nāsim.

Jautājums par «Apustuļu darbu» rašanās laiku ir vien­kāršāks, lai gan arī šeit pastāvējušas domstarpības. To tekstā nav atrodams neviens mājiens par Jeruzalemes nopostīšanu, un daži skaidrotāji to uzskatīja par pietie­kamu pierādījumu, ka šī grāmata radusies pirms 70. gada. Diemžēl viņi neņem vērā mums jau zināmo faktu, ka «Apustuļu darbi» ir Lūkas evaņģēlija otrā daļa, ka tas ir divās daļās sadalīts darbs, ko uzrakstījis viens un tas pats autors. Bet Lūkas evaņģēlijā, kā jau mums zināms, konstatētas atbalsis par Jeruzalemes nopostīšanu un pat par Kristus piekritēju vajāšanām ķeizara Domiciāna laikā, bet Domiciāns valdīja no 81. līdz 96. gadam. Tādā gadījumā «Apustuļu darbiem» jābūt uzrakstītiem, ja ne vēlāk, tad vismaz vienā laikā ar Lūkas evaņģēliju, t. i., ap 90. gadu.

Datējuma problēma nav tik maznozīmīga, kā varētu likties. Bieži vien vēsturiska sacerējuma vai atmiņu tica­mība vērtējama atkarībā no tā, kad tas radies — paris gadus vai dažus gadu desmitus pēc aprakstāmajiem no­tikumiem. Jo sevišķi, ja tas nebalstās uz noteiktiem avo­tiem, bet līdzīgi «Apustuļu darbiem» atvedināms no ne­noteiktiem mutvārdu nostāstiem un maldīgas cilvēku atmiņas.

Lasot «Apustuļu darbus», mēs tūdaļ pamanām, ka kristietībā jau kopš tās pirmsākumiem vērojamas šķel­šanās tendences. «Apustuļu darbi» ir stāstījums par to, kā jaunā reliģiskā kustība, kas sākotnēji bija radusies jūdaisma klēpī, dramatiskos konfliktos pamazām atbrīvojas no t. s. «Toras jūga», piemēram, no tādiem rituāliem priekšrakstiem kā apgraizīšanas procedūra, kura kavēja atrast kristietībai piekritējus grieķu un romiešu vidū. Šī evolūcija no jūdeokristietības izolacionisma Jeruzalemē līdz apustuļa Pāvila universālismam, ņo Palestīnas pe­rioda aprobežotības līdz jaunās reliģijas pasaules kar­jerai tādās Vidusjūras kultūras loka pilsētās kā Antio- hija, Efesa, Korinta, Atēnas un Roma rod savu izpausmi ne tikai stāstījuma tekstā, bet arī sacerējuma kompozī­cijā. Tas iedalās divās gandrīz vienlīdzīgās daļās, no kurām pirmā aptver divpadsmit nodaļas, kas veltītas no­tikumiem Jūdejā, Samarijā un Sīrijā, bet pārējās seš­padsmit nodaļas ir Pāvila triju misijas ceļojumu apraksti, kur darbība risinās romiešu un grieķu pasaulē un bei­dzas ar Pāvila piespiedu uzturēšanos Romā.

UGUNĪGĀS MĒLES

Apustuļu darbu» autors dzīvā un tēlainā stāstī­jumā mūs ved no epizodes uz epizodi, nevērīgā bezrū­pībā izdzēsdams robežas starp reālo un pārdabisko pa­sauli. Patiesi vēsturiski notikumi jo bieži tajā mijas ar visdažādākiem brīnumiem un eņģeļi cilvēku izskatā ar­vien ierodas, lai steigtos palīgā, kad to iejaukšanās ir nepieciešama.

Viss sākas ar majestātisko debesbraukšanas ainu. Vis­pirms, sev par lielu pārsteigumu, mēs uzzinām kaut ko tādu, ko evaņģēlisti nez kāpēc noklusējuši, un proti, ka Jēzus pēc augšāmcelšanās vēl četrdesmit dienas pavadījis zemes virsū kopā ar saviem mācekļiem. Bet tagad, no tiem atvadījies, viņš visu acu priekšā paceļas augšup, izgaisdams mākoņos. Apmulsušajiem mācekļiem parādās divi eņģeļi un paziņo prieka vēsti, ka Jēzus atkal atgriezīšoties zemes virsū.

Pēc tam mēs sastopamies ar Pēteri. Pateicoties viņam, uzzinām par Jūdas tālāko likteni. Izrādās," ka par ne­krietni " nopelnītajiem sudraba grašiem viņš nopircis tīruma gabalu, taču drīz vien Jūdu ķer taisnīgs sods — kādu dienu viņš «uz vaiga nokritis, ir vidū pārsprādzis, un visas viņa iekšas izgāzušās» («Apustuļu darbi», 1:18).