EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Šī satraucošā notikuma vēsturiskais fons ir šāds. Pē­teris, Jānis un pārējie apustuļi, kā Lūka stāsta, ieradušies Jeruzalemē, drosmīgi sludinājuši Kristus mācību tempļa pagalmā, atgriezuši un kristījuši neticīgos, dziedinājuši slimos un tizlos, pat pamodinājuši jau mirušos. Nerau­goties uz vajāšanām, ar kādām pret tiem vērsušies pries­teri, ieslodzīšanu cietumā un miesas sodiem, viņi galu galā panākuši, ka Jēzus mācībai piegriezti ap pieci tūk­stoši .cilvēku. Šīs pirmās Kristus draudzes pamatā bijusi stingra mantas kopība. «Ticīgo pulks bija viena sirds un dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs.. . Viņu starpā ne­bija arī neviena, kam kā trūktu, jo tie, kuriem bija tīrumi vai nami, tos pārdeva un atnesa maksu par pārdoto, un nolika apustuļiem pie kājām; un katram tika izdalīts, kā kuram vajadzēja» («Apustuļu darbi», 4:32, 34—35). Tur­pat uzzinām, ka draudzes locekļi ieturējuši azaidu pie kopīga galda, kā arī kopīgi lauzuši maizi, ko starp citu baznīca uzskata par pierādījumu, ka svētā vakarēdiena rituāls pastāvējis jau kopš pašiem kristietības pirmsā­kumiem.

Tieši uz šādu attieksmju fona norisinās laulātā pāra Ananijas un Sapfiras drāma. Apustuļu darbības rezultātā viņi bija pievērsušies jaunajai sektai un kristījušies. Pa­klausīdami dotajiem norādījumiem, kopienas jaunie lo­cekļi pārdevuši savu nekustamo īpašumu. Tomēr, bīda­mies nodedzināt aiz sevis visus tiltus,- viņi kopējā kasē nav iemaksājuši visu saņemto naudu, bet klusītēm pa­turējuši arī sev ko nebaltai dienai.

Kad Pēteris to uzzinājis, viņš ataicinājis pie sevis Ananiju un tam pārmetis, ka Ananija mēģinājis apkrāpt svēto garu, un tad vainīgais nokritis pie viņa kājām kā zibens ķerts un nomiris. Klātesošie jaunekļi iznesuši mi­rušo ārā un nekavējoties aprakuši.

Pēc trim stundām ieradusies Sapfira, un apustuļi no­lēmuši viņu pārbaudīt. Ne vārda nebildis par to, kas noticis ar viņas vīru, Pēteris apjautājies, cik viņi saņē­muši par pārdoto īpašumu, un, kad arī viņa nav patei­kusi visu patiesību, Sapfiru sabāris šādiem vārdiem: «Kā­pēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt tā kunga garu? Redzi, to kājas, kuri tavu vīru aprakuši, ir durvju priekšā, un tie apraks ari tevi» («Apustuļu darbi», 5:9). Arī Sapfira tūlīt nokritusi nedzīva pie apustuļa kājām, un jaunekļi viņu aprakuši blakus vīram.

Šā stāstījuma morāle ir vairāk nekā skaidra. Tajā pārsteidz drastiskā nesamērība starp noziegumu un sodu, liecinādama par neiedomājami formālistisku, galīgi iz­kropļotu taisnīguma izjūtu. Tajā nav ne vēsts no kris­tietības sludinātās tuvāku mīlestības, iecietības un pie­došanas. Toties sastopamies ar neapvaldītu cietsirdību un bezkompromisa fanātismu.

Apustuļu pārmērīgā bardzība šeit vēršas pret laulāto pāri, kurš no brīvas gribas, ne viena nepiespiests pie­vienojies Jēzus piekritēju pulkam un kuram varētu pār­mest vienīgi to, ka abi tūlīt nav spējuši atbrīvoties no bailēm nezināmās nākotnes priekšā.

Turklāt jo nepatīkamākā gaismā šis gadījums parāda Pēteri, un tas ir asā pretrunā ar visu, kas mums no citiem avotiem zināms par šo vienkāršības un cieņas pilno apustuli. Šajā nostāstā Pēteris ne tikai aukstasinīgi, bez jebkādas līdzcietības nonāvē kristīgai ticībai nule pievērstu cilvēku, bet piedevām vēl ar provokatorisku izrīcību — citādi tā taču nav nosaucama — iegrūž nāvē

nelaimīgu sievieti, kura jau tā ir sodīta, zaudējot vīru. Mūsu acīs Pēteri nespēj attaisnot apgalvojums, ka viņš šo traģēdiju izraisījis jaunatgriezto mazticības nopulgotā svētā gara vārdā. Svētais gars, kurš kā bargs soģis sēj bailes un iznīcību to cilvēku vidū, kuri iedrošinājušies neatdot kopienai visu savu mantu, nav taču nekas cits kā tipisks aizkaitināts dieveklis no barbariskās tumsonības laikmetiem!

Visdīvainākais šeit tomēr ir tas, ka dažiem biblistiem, kā to liecina komentāri vairākos Jaunās derības izdevu­mos, nav ne mazāko šaubu par šā notikuma vēsturisko patiesīgumu un morālo taisnīgumu. Grūti pasacīt, ar ko tas izskaidrojams — ar aklu ticību visam, kas sacīts «svē­tajos rakstos», ar paradumu slēpt galvu smiltīs, kolīdz uzrodas nepatīkama problēma, vai arī ar bažām, ka šau­bas par viena fragmenta patiesīgumu varētu izraisīt kri­tisku attieksmi arī pret citiem.

Bet kristietības autoritātes saglabāšanai taču būtu nepieciešams kategoriski norobežoties no šī nostāsta, kas liekas it kā paša izdaudzinātā pamfletista Celsa sace­rēts. Jo sevišķi tāpēc, ka tā folkloristiskā cilme viegli saskatāma. Viss liecina,  ka tas radies māņticīgu ļaužu vidū, kuri šādā nepievilcīgā kārtā gribējuši parādīt savu dievbijību. Protams, mēs nezinām, kā šis nostāsts iekļu­vis Jaunās derības tekstā, bet, tā kā «Apustuļu darbi» gadsimtu ritējumā vairākkārt pārstrādāti un papildināti, nav izslēgts, ka tas ir vēlāk izdarīts iespraudums.