EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Protams, visi šeit izsacītie apsvērumi ir tikai minē­jumi. Taču kaut kādā mērā tos apstiprina vēstures fakts, ka pati baznīca drīz vien atteicās no sākotnēji tik ļoti aizstāvētās mantas kopības. Atteicās nevis tāpēc, ka būtu to gribējusi, bet gan pašas dzīves spiesta. «Apustuļu darbos» īsi aprakstītie notikumi liecina, ka jau ļoti agri kristiešu vidē sācies dezintegrācijas process. Un ir zi­nāms, ka šāda veida pārkārtojumi nenoris bez konflik­tiem. Droši vien arī šeit šo procesu pavadīja dramatiska sasprindzinājuma brīži un varbūt neiztika pat bez cil­vēku upuriem.

Vai tāpēc nebūtu iespējams, ka nostāstā par Ananiju un Sapfiru ietverta hagiogrāfiski pārveidota atbalss par vienu no šādiem traģiskiem notikumiem, kas dziļāk par citiem iespiedusies tautas kolektīvajā atmiņā? Ja uzska­tīsim par iespējamu atbildēt uz šo jautājumu apstiprinoši, tad šo nostāstu nevarētu atzīt par tautas iztēles augli,

kā mēs to sākumā darījām, bet gan par vienu no tiem piemēriem, kuri apstiprina domu, ka teiksmās bieži vien atrodams kāds vēsturiskas patiesības kodols.

STEFANA MOCEKĻA NĀVE

Pēc epizodes ar Ananiju un Sapfiru «Apustuļu darbos» seko stāstījums par Stefana darbību un mocekļa nāvi. Tas ir interesants ne tikai sava dramatisma pēc, bet galvenokārt tālab, ka ļauj izdarīt virkni interesantu secinājumu, kuri sniedz dziļāku ieskatu agrīnās kristie­tības attīstības ceļos.

Vispirms mēs uzzinām, ka strīds par mantas sadali, kas bija tiešais iemesls «helēnistu» atklātajam dumpim, patiesībā iezīmēja daudz dziļākas un seku ziņā nozīmī­gākas pretrunas, nekā tas varētu likties. «Helēnisti» un Jeruzalemes nacarieši bija divi stipri atšķirīgi Kristus piekritēju grupējumi. Atšķirības viņu mentalitātē, para­žās, domāšanas veidā, bet vispirms attieksmē pret jūda- ismu bija tik dziļas, ka pat kopīgā ticība Jēzus mesi­jas lomai nespēja tās izlīdzināt. «Helēnisti», jau kopš bērnības uzņemdami grieķu kultūru, pieraduši pie Vidus­jūras baseina biezi apdzīvoto metropoļu demokrātiska­jām brīvībām, visumā bija liberāli domājoši cilvēki. Šiem ciemiņiem no plašās pasaules droši vien smieklīga un pretīga likās provinciālā aprobežotība, kas piemita viņu Jeruzalemes ticības brāļiem, kuri sevi uzskatīja par orto­doksāliem ebrejiem un stingri ievēroja visus jūdaisma priekšrakstus.

Nav grūti iedomāties, kāds satraukums pārņēma lē­nīgos, templim uzticīgos nacariešus, kad viņu pulkā no­teicošu vārdu sāka iegūt «helēnisti», jo sevišķi jaunais aģitators ar kvēlo temperamentu un ugunīgajām runas dāvanām — Stefans, kura drosmīgie uzskati varēja radīt sektai lielas briesmas. Un patiesi, viņu bažas drīz vien attaisnojās visai traģiskā kārtā. Stefanu apcietināja un nodeva sinedrija tiesai. Liecinieki viņu apsūdzēja, ka tas savās runās zaimojis dievu, pareģodams, ka templis tikšot nopostīts, un apgalvodams, ka Jēzus vārdi stāvot augstāk par Mozus likumiem.

Kā jau asa rakstura cilvēks, Stefans tiesā neaizstāvē­jās, bet gan pieņēma apsūdzētāja pozu. Dibinādamies uz Veco derību, viņš dedzīgā runā pārmeta ebrejiem, ka jau kopš patriarhu laikiem viņi allaž uzstājušies pret dieva gribu, līdz beidzot situši krustā Jēzu. «Jūs, stūr­galvji, ar nešķīstām sirdīm un nedzirdīgām ausīm, jūs vienmēr pretojaties svētajam garam, kā jūsu tēvi, tā arī jūs. Karu no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi no­nāvējuši tos, kas iepriekš sludinājuši taisnā nākšanu, kura nodevēji un slepkavas jūs tagad esat kļuvuši…» («Apustuļu darbi», 7:51—52).

Pārgalvīgā runa, protams, izraisīja neredzētu satrau­kumu. Saniknotais pūlis, ko uzkūdīja fanātisks farizejs, vārdā Sauls, izvilka Stefanu ārpus pilsētas un nomētāja ar akmeņiem. Šajos dramatiskajos apstākļos mēs pirmo reizi sastopamies ar vēlāko apustuli Pāvilu, ģeniālo kris­tietības izplatītāju.

Nostāstā par Stefana mocekļa nāvi ir zināmi robi, kas izraisa būtiskas pārdomas. Lasot tekstu, rodas iespaids, ka pūlis aizvilcis Stefanu, izjaukdams tiesas izmeklē­šanu, un tāpēc sinedrijs nav paguvis viņam formāli pie­spriest nāves sodu, nomētājot ar akmeņiem, kāds ebre­jiem bija parastais sods par dieva zaimošanu. Bet tūlīt tālāk lasām, ka soda izpildītāji nolikuši savas drēbes pie kāda jaunekļa kājām, «kam vārds bija Sauls» («Apustuļu darbi», 7:58). Šis apstāklis pretēji mūsu pieņēmumam drīzāk liecina par to, ka ticis izpildīts likumīgs tiesas spriedums, nevis notikusi patvarīga izrēķināšanās. Ir zi­nāms, ka ebreju tiesvedībā bija nostiprinājusies tradīcija, pēc kuras nāves sprieduma izpildītāji, gatavodamies no­tiesāto nomētāt ar akmeņiem, savas virsdrēbes nolikuši pie apsūdzētāja kājām.

Tā mēs galu galā arī nezinām pateikt, vai pie Stefana nāves vainojami priesteri vai arī tikai Sauls. No stāstī­juma varētu secināt, ka Sauls, vēlākais Pāvils, vajājis «helēnistus» pats uz savu roku, bet vēlāk savā runā ķē­niņam Agripam viņš divas reizes pasvītro, ka darījis to priesteru uzdevumā.