EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Mīts par dieva nāvi no pašsakropļošanās un viņa vē­lāko augšāmcelšanos, protams, simbolizēja mirstošās un atkal atdzimstošās dabas ritmu. Tātad šis kults bija sais­tīts ar zemkopību — turienes iedzīvotāju eksistences pa­matu. Galatiešus, kuru dzīve tāpat dibinājās uz zemko­pību un kuri jau trīs simti gadu bija nodzīvojuši Ana­tolijā, nevarēja neietekmēt šis kults, ko pavadīja iztēli rosinošas svinības, pauzdamas no dabas kaprīzēm at­karīgās tautas cerības. Tāpēc apgraizīšanās viņiem ne­bija nekas svešs un atbaidošs. Pietika ar spēcīgāku im­pulsu no jūdaismam uzticīgo ticības brāļu puses, lai ga­latieši šo senebreju rituālo izdarību identificētu ar tau­tas tradīcijās sakņoto anatoliskā kulta praksi.

Kad pēc trešā misijas ceļojuma Pāvils atkal iegriezās Jeruzalemē, bija pagājuši vairāk nekā divdesmit gadu, kopš viņš bija devies uz Damasku kā sinedrija aģents. Šajos divdesmit gados Jeruzalemes nacariešu kopienā nekas nebija mainījies. Sekta «tā kunga brāļa» Jēkaba vadībā vēl aizvien bija tāda pati kā pašā sākumā — viena no daudzām sektām Vecās derības ietvaros.

Tādēļ nav nekāds brīnums, ka, Pāvilam ierodoties pie Jēkaba un kopienas vecajiem, pret viņu tūlīt vērsās ar nopietniem pārmetumiem. «Brāli, tu redzi, cik tūkstoš jūdu ir kļuvuši ticīgi,» mēs lasām «Apustuļu darbos», «un visi ir dedzīgi bauslības piekritēji; bet tie dabūjuši zināt par tevi, ka tu visus jūdus, kas dzīvo pagānu vidū, mācot atkrist no Mozus, sacīdams, lai viņi neapgraiza savus bērnus un nedzīvo pēc tēvu ierašām» (21:20, 21).

Pāvils pakļāvās vecajo prasībām un septiņas dienas templī šķīstījās no apgrēcības un nesa upuru dāvanas. Bet, kad, neraugoties uz šo grēku nožēlu, sakūdītais pūlis gribēja ar viņu izrēķināties, Pāvils izmisīgi zvē­rēja, ka viņš joprojām esot viens no viņiem — ebreju valodā runājošs Mozus ticības piekritējs.

Bet atgriezīsimies divdesmit gadu tālākā pagātnē, Ste­fana un viņa draugu tiesāšanas laikā. Izbrīnu rada tas, ka

Sauls, uzsākot «helēnistu» vajāšanas, it kā neko nebūtu dzirdējis par apustuļiem, Tomēr grūti ticēt, ka tik mazā pilsētā, kāda tolaik bija Jeruzaleme, Sauls nebūtu neko zinājis par viņiem. Bet šodien mēs jau varam izskaidrot, ko tas nozīmē. Tā kā Jeruzalemes nacariešu kopiena, kā jau minēts, divdesmit gados nebija ne soli atkāpusies no jūdaisma, nevar būt nekādu šaubu, ka vēl lielākā mērā tas tāpat bijis šīs kopienas pastāvēšanas pirmajā laikā. Sādā gadījumā Sauls vienkārši neredzēja nekādu atšķi­rību starp nacariešiem un pārējiem, tolaik dažādās sek­tās un novirzienos sašķeltiem dievbijīgajiem ebrejiem. Tāpat nacariešu mesiānisms viņu nevarēja mulsināt, jo mesiānisma ideju sludināja arī citas jūdu sektas, kuras netika uzskatītas par ķeceriem, piemēram, esēni. Ticību mesijam ebreji neuzskatīja par noziegumu, jo pravieši tā atnākšanu jau izsenis bija sludinājuši. Jaunās sektas adeptiem neņēma ļaunā, ka viņi par mesiju atzina Jēzu, ja vien tie palika uzticīgi Toras priekšrakstiem. Bet Jē­kabs ar saviem biedriem ik dienas templī skaitīja lūg­šanas, iemantodams vispārēju cieņu ar savu lielo diev­bijību, tikumīgu dzīvi un Mozus ticības rituālo priekš­rakstu nelokāmo izpildi.

Iemeslu satraukumam deva tikai tie Jēzus piekritēji, kurus «Apustuļu darbu» autors dēvē par «helēnistiem». Ieradušies no dažādām helēniskās pasaules pilsētām, viņi šokēja provinciālos Jeruzalemes iedzīvotājus ar b'rīvām paražām un kritiskiem izteicieniem par dažādiem kutelī­giem tematiem. Daži no šiem izteicieniem jau tieši atgādi­nāja zaimošanu, ķecerību un dumpi pret sinedrija varu.

Stefana aizstāvēšanās runa, kuras fragmentus mēs iepriekš citējām, liecina, cik tālu «helēnisti» bija nonā­kuši savā radikālismā. Stefans tajā iztēlo visu ebreju tautas vēsturi kā nepārtrauktu dieva gribas pārkāpšanas procesu, bet secīgās ebreju paaudzes — kā noziedznie­kus, kuri slepkavojuši savus praviešus un beidzot situši krustā arī Jēzu no Nacaretes. Līdz ar to ir pilnīgi skaidrs, ka «helēnisti» noteikti novērsušies no Vecās derības, pretstatījuši sevi tai un pat, apzināti vai neapzināti, kļu­vuši par Mozus ticības noliedzējiem.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Sauls, iecietīgi izturē­damies pret lojālajiem jūdeokristiešiem, «helēnistus» uz­skatīja par bīstamiem avantūristiem, kurus par katru cenu vajadzēja apvaldīt. Viņi taču pilsētā ieviesa bīs­tamu ideju dīgļus, kuri ebrejiem draudēja ar nepārredza­mām sekām, jo varēja izraisīt jukas, ko romieši izman­totu par bruņotas intervences ieganstu, un varbūt pat reliģisko šķelšanos.

Vai Saula attieksme pret abiem nacariešu nogrupē­jumiem patiesi bijusi tik atšķirīga, kā mēs to centāmies pierādīt? Vai šī hipotēze nav dibināta uz pārāk patva­ļīgiem pieņēmumiem? «Apustuļu darbu» autors šajā ziņā mums nenāk palīgā ar precīzāku informāciju, taču viņa stāstījumā atrodam dažas detaļas, kuras netieši apstip­rina mūsu tēzi.