EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Atgriežoties pie Pāvila ataicināšanas uz Antiohiju, jā­atzīmē, ka daži Bībeles pētnieki (to skaitā arī slavenais amerikāņu biblistikas speciālists Pouels Deiviss savā grā­matā «Pirmais kristietis») šo notikumu saista ar lielajām politiskajām pārvērtībām, kādas tieši šajā laikā notika Romas impērijā.

Tuvajos Austrumos situācija bija ļoti smaga, tur val­dīja sausums un sākās jau bads. Kā šādās reizēs bieži mēdz būt, pūlis meklēja sava grūtā stāvokļa vaininiekus, un, piemēram, Aleksandrijā sākās asiņaini ebreju grau­tiņi.

Nelaimi palielināja vēl tas, ka Kaligula izdeva pavēli, lai Jeruzalemes templī tiktu uzstādīts viņa tēls. Romas legātu Sīrijā Publiju Petroniju, kuram bija pakļauta Je­ruzaleme, pārņēma šausmas. Viņš labi pazina ebrejus un nešaubījās, ka draud dumpis un drausmīgs slaktiņš. Pakļaudams briesmām savu dzīvību, viņš aizkavēja šī rīko­juma izpildi un uzrakstīja lūgumu to atcelt. Kaligula savā atbildē pavēlēja legātam nepaklausības dēļ izdarīt paš­nāvību.

Bet tad pēkšņi viss pavērsās uz labo pusi. Tajā laikā, kad Petronijs uzdrošinājās nosūtīt Kaligulam savu petī­ciju, sausums pēkšņi izbeidzās un sākās raženi lieti. Pats Kaligula krita 110 kāda pretoriāņu virsnieka zobena un mūžīgajam ironistam — liktenim labpatika izkārtot tā, ka vēsts par apvērsumu Romā nonāca Antiohijā, pirms vēl bija saņemts dokuments ar spriedumu. Petronijs bija glābts. Pretēji visiem aprēķiniem par jauno ķeizaru kļuva Klaudijs, kurš bija pazīstams kā ebreju labvēlis. (Tomēr savas valdīšanas desmitajā gadā viņš izdzina ebrejus no Romas.) Un, beidzot, vislielākā sensācija: jaunais vald­nieks savu draugu Hērodu Agripu ieceļ par Jūdejas ķē­niņu.

KRISTIETĪBAS OTRĀ GALVASPILSĒTA ANTIOHIJA

Kad Pāvils ieradās Antiohijā, pilsēta bija jau četri simti gadu veca. To Sīrijas upes Orontes krastā bija dibinājis viens no Aleksandra Lielā karavadoņiem. Tajā apmetās maķedoniešu un atēniešu kolonisti, un pilsēta, kā jau mēs teicām, kļuva par vienu no svarīgākajām Romas impērijā, par helēnisma kultūras centru šajā pasaules daļā, kā arī par Sīrijas metropoli, bet tas sa­vukārt ietekmēja pilsētas etnisko sastāvu. Pie austrumu tautībām piederošu iedzīvotāju tajā bija daudz vairāk nekā grieķu vai romiešu. Valodu sajaukuma ziņā šeit bija īsts Bābeles tornis, taču iedzīvotājus vienoja tas, ka viņi visi labāk vai sliktāk pārvaldīja grieķu sarunu va­lodu «koinē».

Antiohija iezīmējās ar rosmīgu gara kultūras dzīvi, par kuras galvenajiem centriem izveidojās augsti vērtē­tās filozofijas, loģikas un retorikas skolas. Tur savas lek­cijas lasīja slaveni sofisti, pie kuru kājām sēdēja pat Romas patriciešu dēli.

Taču visizdaudzinātākās bija pavasara kulta svinības par godu jaunajam dievam Adonīdam — Aštartes mīļā­kajam. Šis svinības, ko sauca par adonijām, ilga veselas astoņas dienas. Staltais Adonīds rudenī gāja bojā aiz mī­las pārmērībām, bet pavasarī atkal atdzima. Dramatizējot šos notikumus, pilsētas iedzīvotāji pirmās četras dienas ar asarām un vaimanām pulcējās pie dieva simboliskā kapa, bet nākošās četras dienas līksmā gājienā nēsāja viņa tēlu pa pilsētas ielām.

Arī pārējos gadalaikos pilsētā netrūka līdzīgu svinību, un tās ielās vienmēr bija sastopamas daždažādu kultu un svētnīcu procesijas. Tautas nabadzīgākajās aprindās se­višķi iecienīta un iemīļota bija «Dižā māte» ar saviem kastrētajiem priesteriem. Ekstāzē diedami, tie ar dun­čiem sakropļoja sevi, asins šaltīm apšļākdami ziņkārīgos skatītājus. Tikpat plaša slava bija auglības svētnīcai ar priesterienēm, kuras sava tempļa uzturēšanai vajadzīgos līdzekļus sagādāja ar prostitūciju.

To visu paturēdami prātā, mēs varam aplūkot šo kris­tietības centru īstajā vēsturiskajā perspektīvā. Tikai ne­drīkstam aizmirst, ka šajā rosmīgi mudžošajā, pusmiljons cilvēku lielajā spietā ebreji patiesībā bija neliela, no­robežojusies grupa, un tās ietvaros atsevišķi izdalījās vēl mazāks Jēzus piekritēju pulciņš. Tādēļ, dzirdot, ka Antiohija bija kļuvusi pēc Jeruzalemes par otru kristie­tības centru, jāņem vērā -šī apzīmējuma patiesā jēga.

Protams, pilsētas iedzīvotāji labi pazina ebrejus, bet jāšaubās, vai viņiem bija kas zināms par ebreju vidū ne­sen izveidojušos Jēzus piekritēju sektu. Tas bija ebreju sabiedrības iekšējās dzīves jautājums, gar kuru pilsētas iedzīvotāju vairumam nebija nekādas daļas.

Taču stāvoklis, kā mēs jau teicām, pēkšņi izmainījās. Ebrejiem sākās labklājības laiki. Tas, protams, nevarēja palikt bez ietekmes uz oportūnistiem pilsētas iedzīvotāju vidū, jo tie aizvien ir gatavi pielāgoties varas vīru mai­nīgajam noskaņojumam. To vidū bija daudz vergu un trūkumcietēju, kuri vienkārši tiecās rast atbalstu šajā labi organizētajā un privileģētajā ebreju kopienā, cerot atgūt to, ko bija zaudējuši romiešu okupācijas rezultātā: labākus materiālos apstākļus, kā arī drošības sajūtu, kuru sniedz apziņa, ka piederi pie kādas saliedētas brālības.