EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Šo cildinājumu esot rakstījis augsts Romas ierēdnis savai priekšniecībai senātā. Un dīvaini, ka gadsimtiem ilgi tas uzskatīts par autentisku pat dažās izglītotu cil­vēku aprindās. «Lentula vēstule» tika bieži iespiesta ar plašiem komentāriem, lai stiprinātu kristiešus viņu ticībā. Taču šodien zināms, ka šis apokrifs jeb, pareizāk sakot, rupjiem pavedieniem sadiegtais viltojums radies tikai 13. gadsimtā un pirmo reizi publicēts 1474. gadā.

Šajā sakarā ir vērts pieminēt 15. gadsimta humānistu un pāvesta Nikolaja V sekretāru Lorenco Vallu, kurš ir ļoti interesanta personība. Lorenco Valla bija viens no pirmajiem zinātniekiem, kurš Bībeles pētīšanā izmanto­jis tekstoloģiskās kritikas metodi, atklādams tajā dau­dzas pretrunas. Viņa racionālistisko Bībeles tekstu pēt­niecības metodi vēlāk pārņēma lielais humānists Roter- damas Erazms.

Valla prata novērtēt arī «Lentula vēstuli» un publiski to pasludināja par kāda viltvārža rosīgās iztēles radītu viltojumu. Tomēr šis drosmīgais un gaiši domājošais cil­vēks, kas tik tuvu stāvēja pāvestam, netika uzklausīts, jo ļaudīm bija daudz patīkamāk un izdevīgāk ticēt, ka Jēzus bijis tāds, kā to savā atskaitē iztēlojusi Romas im­pērijas amatpersona, tātad šķietami objektīvs liecinieks.

Taču arī vecākais Jēzus portretējuma stils pilnīgi ne­izzuda. Atkarībā no kristiešu paaudžu garīgajām vaja­dzībām tas atkal reizēm atdzima, jo sevišķi klaji izpauz- damies gotiskajā mākslā. Šodien tas vēl rod iemieso­jumu tautas koktēlniecībā.

Interesanti, ka jautājums par Jēzus ārējo veidolu jeb, izsakoties precīzāk, par viņa augumu no jauna atkal uzpeldējis pirms samērā neilga laika. Ieganstu šīm mūs­dienu pārrunām deva lielu cieņu iemantojušais t. s. «Turīnas līķauts» — palags, kurā Arimatijas Jāzeps esot ievīstījis no krusta noņemto Jēzu. Uz linu auduma pa­laga redzams neskaidrs cilvēka auguma atveids rūsganā krāsā. Kāds Turīnas fotogrāfs 1898. gadā šo līķautu no­fotografēja, un tad atklājās dīvainā parādība. Izrādījās, ka šis atveids ir negatīvs, līdzīgs tādam, kāds rodas uz tumsā ar attīstītāju apstrādātas fotofilmas. Fotoattēlā jau skaidri iezīmējas kaila, bārdaina, labi noauguša vīrieša apveidi no priekšas un muguras, ar naglu rētām uz rokām un kājām, kā arī ar 125 švīkām uz muguras. Redzama pat šķēpa dūriena brūce krūtīs un daudz sīku rētu galvā, kuras atvedina atmiņā ērkšķu kroni. Pa­skaidrojams vēl būtu tas, kā radušās divkāršās aprises — no priekšas un muguras. Mirušā augums uzlikts uz iz­klāta palaga, pēc kam ar vienu tā brīvo pusi līķis ap­segts no virsas. Tādā kārtā radies dubultattēls, kurā vī­rietis redzams no priekšas un muguras, pie kam abas puses galvas virsū saskaras.

Mediķi un ķīmiķi jau ilgus gadus pūlas noskaidrot, kā šāds attēls varēja rasties. Pārsvaru ņem domas, ka šajā gadījumā sākusies ķīmiska reakcija starp mirušā cil­vēka ķermeņa izgarotiem amonjaka savienojumiem, mir­rēm un aloji, ar kurām bijis piesātināts augums. Šeit jāpiemin arī šāds interesants fakts: daži nekritiski no­skaņoti autori uzskata par iespējamu, ka, Jēzum augšām­ceļoties, viņa augums izstrāvojis spēcīgu elektrisku lā­diņu, izraisot minēto ķīmisko reakciju. Vēl jāpiebilst, ka visi evaņģēlisti patiesi piemin līķautu, kurā Jēzus bijis ievīstīts. Taču tikai Jāņa evaņģēlijā lasām par mirrēm un aloji, no kurām izgatavotās smaržvielas atnesis no­slēpumainais Nikodēms.

Sabiedriskās domas spiests, Turīnas arhibīskaps 1969. gadā izveidoja speciālistu komisiju, kurai vajadzēja izlemt jautājumu, vai palags ir autentisks. Taču pirms runājam par tās darbību, aplūkosim vēl vienu, mūs šo­brīd interesējošu jautājumu, kas saistīts ar šiem mek­lējumiem. Pētnieki bija pārliecināti, ka pēc aprisēm,' kas saglabājušās uz pārklāja, būs iespējams noteikt Jēzus auguma izmērus. Taču jocīgā kārtā pat tik niecīgā jau­tājumā nevarēja sasniegt vienprātību. Itāļu profesors Ni- kolo Miani un prelāts Gilo Riči aplēsa, ka Jēzus bijis 162,56 cm garš, bet pēc tēlnieka un anatomijas speciā­lista profesora Lorenco Ferri kalkulācijām iznāca, ka viņa augums pārsniedzis 182 cm. Milzīgā starpība izskaidro­jama ar to, ka ķermeņa apveidi uz auduma nav iezīmē­jušies skaidri, bet ir izplūduši.