EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Tā jau nu gan būtu, taču evaņģēlists .Jānis, liekas, to noliedz, rakstīdams: «Tad jūdi viņam sacīja: «Tev vēl nav piecdesmit gadu, un tu būtu Ābrahāmu redzējis?»» (Jāņa ev., 8:57). Bet Jēzus viņu alošanos neizlabo, tatad klusēdams it kā apstiprina to, ko viņi saka. Lūka un Jānis šeit viens otram nepārprotami runā pretim, un, kā tas šajos gadījumos parasti mēdz būt, Bībeles pētnieki meklē kaut kādu šīs pretrunas atrisinājumu. Piemēram, viņi saka, ka Jēzum gan bijis trīsdesmit gadu, tikai viņš izskatījies vecāks. Šim argumentam nav nekāda pama­tojuma, un tas pilnīgi no gaisa grābts. Grūti prasīt, lai kāds šādus minējumus ņemtu nopietni. Viens tomēr ir pilnīgi drošs: evaņģēlists Jānis šos piecdesmit gadus nav izdomājis, bet ebreju izteikumos atbalsojās uzskats, kāds tajā laikā bijis izplatīts noteiktās kristiešu aprindās. Tur­klāt pārsteidz vēl tas, ka Lūka tāpat Jēzus vecumu no­saka tikai aptuveni, tātad drošu ziņu viņam nav bijis.

Tādēļ rodas dibinātas aizdomas, ka ziņas par Jēzus vecumu nav nākušas no Palestīnas un nebalstās uz reālas informācijas. Tās varēja būt it kā Vecās derības un per­siešu reliģijas izraisīto reminiscenču sakausējums vēl kopš tiem laikiem, kad ebreji atradās Bābeles gūstā. Šo avotu ietekmē ļaužu prātos bija izstrādājies stereotips priekšstats, ka tautu vadoņiem, reliģiju reformatoriem un atbrīvotājiem, uzsākot savu vēsturisko misiju, vaja­dzēja būt gadu trīsdesmit veciem, tātad sasniegušiem vī­rišķīgu briedumu.

Tieši šādā vecumā ķēniņa tronī nāca Dāvids (2. Sa- muēla grām., 5:4), Jāzeps «stājās amatā Ēģiptes ķēniņa faraona priekšā» (1. Mozus grām., 41:46), bet Irānas reli­ģiskais reformators Zaratustra sāka sludināt savu mācību par Arimanu un Ormuzdu (6. gadsimtā p. m. ē.). Tādēļ nav nekāds brīnums, ka Jēzus piekritēji, kuriem nebija vajadzīgo datu par viņa šīs zemes dzīvi, pielietoja viņu apziņā dziļi iesakņojušos šablonu: Jēzum, tāpat kā Dā­vidam un Jāzepam, sākot savu darbību atklātībā, vaja­dzēja būt gadu trīsdesmit vecam.

Kā jau minējām, par Jēzus piedzimšanu raksta tikai Matejs un Lūka. Tomēr katrs no viņiem savu stāstījumu saista ar atšķirīgiem vēsturiskiem faktiem, kas zināmi no citiem avotiem un ļauj aptuveni nosacīt šī notikuma laiku. Mateja evaņģēlijā mēs lasām, ka ķēniņš Hērods licis apkaut bērnus, kā arī par Jēzus vecāku bēgšanu uz

Ēģipti, bet Lūka izskaidro svētās ģimenes atrašanos Bet- lēmē ar to, ka Marijai ar Jāzepu tur vajadzējis būt sa­karā ar tautas skaitīšanu, ko Jūdejā pavēlējis izdarīt Romas vietvaldis Kvirīnijs.

Diemžēl mums jāaizrāda, ka abas šīs versijas nav sa­skaņojamas un tāpēc nevaram tām ticēt. Pēc Mateja zi­ņām, Jēzus dzimis Hēroda valdīšanas laikā, taču zināms, ka Hērods miris 4. gadā p. m. ē. Pavēle par vīriešu kār­tas bērnu apkaušanu viņam būtu jādod vēl agrāk, un Jēzum tai laikā vajadzētu būt vismaz gadu vecam. Līdz ar to iznāk, ka Jēzus dzimis 5. vai 6. gadā p. m. ē.

Bet Lūkas pieminētā tautas skaitīšana, kas izdarīta pēc Romas vietvalža Kvirīnija pavēles, kā mums tas zi­nāms no drošiem vēstures avotiem, Jūdejā notikusi tikai m. ē. 6. vai 7. gadā. Citiem vārdiem sakot, ja mēs ticam Matejam, tad Jēzum tajā laikā vajadzēja būt jau paprā­vam, ap divpadsmit gadu vecam zēnam. Tātad viņš to­reiz nevarēja gulēt Betlēmē silītē, kā to pasakainā kārtā apraksta evaņģēlists Lūka.

Kristiešu Bībeles pētnieki, protams, pūlējās šās nesa­skaņas abu evaņģēlistu stāstījumos nolīdzināt, taču diem­žēl, izmantojot ne ar ko nemotivētus izdomājumus. Tā, viņi uzskata par iespējamu, ka tautas skaitīšana būtu va­rējusi notikt arī Hēroda valdīšanas laikā un tās izkār­tošanai no Romas kā pilnvarotais tad būtu atsūtīts Kvi­rīnijs. Tādā gadījumā tautas skaitīšana un bērnu apkau­šana būtu notikusi vienlaikus — aptuveni 7.—6. gadā p. m. ē.

Sai argumentācijai tomēr trūkst jebkāda pamata, un vēstures avotos neatrodam nekādu pēdu, ka šāda tautas skaitīšana tiešām notikusi. Turklāt, kā mēs tūlīt pārlieci­nāsimies, visi šie spekulatīvie pūliņi ir gluži bezsaturīgi, jo kā viens, tā otrs vēstījums jau pēc sava satura rada nopietnas šaubas.