EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Matejs liek Jēzus ģimenei bēgt uz Ēģipti, no kurie­nes tā atgriežas Nacaretē tikai tad, kad saņemta ziņa par Hēroda nāvi. Turpretim Lūka stāsta par tās atgrieša­nos Nacaretē pēc astoņas dienas vecā Jēzus apgraizī­šanas un par ierašanos Jeruzalemes templi, kur Jēzu kā pirmdzimto dēlu pēc Mozus likumiem vajadzēja veltīt dievam. iVeviena vārda šajā evaņģēlijā nav par bēgšanu uz Ēģipti. Ja ticam abiem evaņģēlistiem, iznāk, ka Jēzus ar saviem vecākiem vienlaicīgi bijis kā Nacaretē, tā 140 km tālajā Ēģiptē.

Bēgšana uz Ēģipti neapšaubāmi ir paša Mateja per­sonīgs sagudrojums, kuram vēsturē nav gluži nekāda at­taisnojuma. Ierosmi — kā Matejam tas jo bieži atga­dās — viņš guvis no Vecās derības pravietojumiem, un pats to arī nemaz neslēpj, savā stāstījumā (2:15) pie­bilzdams: «Un palika tur līdz Hēroda nāvei, lai piepil­dītos tā kunga vārds, runāts ar pravieša muti: «No Ēģip­tes es savu dēlu esmu aicinājis»» (Sal. ar pravieša Ho- zeja vārdiem: «… Es viņu, savu dēlu, atsaucu šurp no Ēģiptes» — 11:1).

Tuvāk ielūkojoties abās šajās versijās, redzams, ka, neraugoties uz lielajām atšķirībām, tās tiecas uz vienu un to pašu mērķi: iestāstīt, ka Jēzus dzimis Jūdejas pil­sētiņā Betlēmē, lai gan Jēzus ģimenes pastāvīgā dzīves vieta bija Nacarete.

Tā bija tīri apoloģētiska izrīcība, jo Jēzus dzimšana Nacaretē, kas viņu padarītu par galilieti, nebūtu saska­ņojama ar Vecās derības pravietojumiem. Dāvida pēcte­cim, nākamajam Izraēla ķēniņam, vajadzēja būt Jūdas cilts piederīgajam un piedzimt sava priekšteča dzimtajā pilsētā. Tā taču bija pasludinājis pravietis Miha, sacī­dams: «Bet tu, Betlēme Efrata, kas tu esi nolikta necilā vietā starp tūkstošām Jūdas pilsētu, no tevis nāks tas, kam jābūt par valdnieku Izraēlā un kā izcelsme meklē­jama sensenajos laikos, mūžības pirmlaikos» (Mihas grām., 5:1).

Seit jāņem vērā, ko Jūdejas ebreju acīs nozīmēja būt galilietim. Vispirms jāatzīmē, ka Galileja, sevišķi tās ziemeļu daļa, nav uzskatāma par tīri ebrejisku zemi, jo tās iedzīvotāji bija stipri sajaukušies ar pagānu tautī­bām, galvenokārt ar grieķiem. Grieķu valoda tur bija dzirdama tikpat bieži kā aramiešu valoda, tāpēc ir iespē­jams, ka Jēzus tekoši runājis arī grieķu valodā, protams, tautas sarunu izloksnē, t. s. «koinē». Tādēļ arī Galilejas ebreji, pateicoties helēniskām ietekmēm, bija samērā liberāli reliģijas jautājumos. Šajā ziņā viņi stipri atšķī­rās no saviem tautas brāļiem Jūdejā, piekopa paši savas reliģiskas ieražas un rituālus, jā, pat runāja savā īpat­nējā aramiešu dialektā, kuru Jūdejas ebrejiem bija pa­grūti saprast. Ļaudis šeit bija lepni, neatkarīgi, dum­pīgi un atradās nemitīgā opozīcijā ne tikai pret romiešu okupantiem, bet arī pret ortodoksāli noskaņotajiem Jeru­zalemes priesteriem. Antagonisms, kurš pastāvēja starp šiem diviem ebreju tautas atzarojumiem, bieži vien pār­vērtēs savstarpējā naidā un nicinājumā.

Kad Filips, sastapis Nātānaēlu, teica: «Mēs esam to atraduši, par ko Mozus bauslībā un pravieši rakstījuši, Jēzu no Nacaretes, Jāzepa dēlu», Nātānaēls atcērt: «Vai no Nacaretes var nākt kas labs?» (Jāņa ev., 1:45—46). Bet dramatiskajā ainā, kurā Pēteris noliedz Jēzu, pie Pētera pienākusī kalpone viņam saka: «Tu arīdzan biji kopā ar Jēzu Galilieti», bet, kad Pēteris izbīlī to no­liedz, arī citi apgalvo: «Patiesi, arī tu esi viens no tiem, jo tava izruna jau tevi nodod» (Mateja ev., 2,6:69, 73).

Teologiem, kuri pūlējās Jēzu pasludināt par ebreju mesiju, aizvien lielas grūtības sagādāja tas, ka viņu uz­skatīja par galilieti un nacarieti. Ar šiem Jēzus pie­vārdiem mēs visnotaļ sastopamies evaņģēlijos un «Apus­tuļu darbos». Pat Jēzus piekritējus jau pēc viņa nāves sauca par nacariešiem, bet ne par betlēmiešiem. Kad Ni­kodēms mēģina Jēzu aizstāvēt, tad Jāņa evaņģēlijā ebreji viņam atbild: «Vai arī tu esi galilietis? Izdibini un raugi, ka no Galilejas neceļas neviens pravietis» (7:52). Kādā citā šā paša evaņģēlija vietā lasām: «Daudzi no tautas, kas šos vārdus dzirdēja, sacīja: «Šis tiešām ir gaidāmais pravietis.» Cits sacīja: «Šis ir Kristus». Bet citi sacīja: «Vai gan no Galilejas jānāk Kristum? Vai nav sacīts rakstos, ka Kristus nāk no Dāvida dzimuma, no Betlēmes pilsētiņas, kur dzīvoja Dāvids?» Tā šķelšanās cēlās tautā viņu dēļ» (7:40—43).

Citētie ebreju izteikumi rāda, ka evaņģēlija autors, kā arī kristieši, kuru vidē viņš darbojies, bija dziļi pār­liecināti, ka Jēzus ir Nacaretē dzimis galilietis. Nevie­nam citēto sarunu dalībniekam un tāpat pašam evaņģē­lija autoram ne prātā nenāca atspēkot ebreju argumentā­ciju, it kā nebūtu nekādu šaubu, ka Jēzus pēc izcelsmes ir galilietis. Tāpēc taisnība ir vācu Bībeles pētniekam Dāvidam Strausam, kurš savā pazīstamajā monogrāfijā par Jēzus dzīvi raksta: «Ja Matejs un Lūka apgalvo, ka Jēzus tikai uzaudzis Nacaretē, bet dzimis Betlēmē,

tad viņi to dara drīzāk aiz dogmatiskiem, bet ne vēstu­riskiem apsvērumiem.»