EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Lai viņš valda no jūras līdz jūrai un no upes līdz pat zemes galiem!

Viņa priekšā lai liecas tuksneša tautas, un viņa ienaidnieki lai laiza pīšļus.

Tarzīsas ķēniņi un salu ķēniņi lai nes dāvanas; Sabas un Sebas ķēniņi lai dod nodevas.

Viņa priekšā lai zemojas visi ķēniņi, visas tautas lai viņam kalpo.

Jo viņš glābj nabagu, kas kliedz, un bēdīgo, kam nav palīga.

Viņš apžēlojas par trūcīgo un nabagu un palīdz bē­dīgo dvēselēm.

No spaidiem un varmācības viņš atpestī viņu dvēse­les, un viņu asinis ir dārgas viņa acīs.

Viņš dzīvos, un viņam dos Sabas zeltu, un lai tas aizlūdz par viņu vienmēr, arvienu lai viņu svētī.

Zeme būs labības pilna līdz kalnu galiem, viņas augļi viļņos it kā Libanonas meži, un tie, kas pilsētā ir, zaļos kā zāle virs zemes!

Viņa vārds lai ir slavēts mūžīgi! Kamēr saule spīd, lai zeļ viņa vārds. Viņā lai svētību rod visas tautas, lai viņu sveic visas zemes ciltis!»

Bet pravieša Jesajas grāmatā lasām: «Tik tiešām, tum­sība apklāj zemi un dziļa krēsla tautas, bet pār tevi uz­lec kā saule tas kungs, un viņa godība parādās pār tevi. Tautas staigā tavā gaismā un ķēniņš tai spožumā, kas uz­lēcis pār tevi. Pacel savas acis un skaties visapkārt! Tie visi ir sapulcējušies un nāk pie tevis, tavi dēli nāk no tālienes, un tavas meitas uz rokām atnestas.

Kad tu to redzēsi, tad tu starosi priekā, un tava sirds iedrebēsies un atvērsies, jo jūras bagātības virzīsies šurp pie tevis un tautu mantas ieplūdīs tevī.

Kamieļu jūklis apklās tevi, jaunie kamieļi no Midia- nas un Efas, visi tie nāks no Sabas, tie atnesīs zeltu un vīraku un teiks tā kunga vārdu» (60:2—6).

Liekas, ka to nostāstu cilme, kuros ir runa par Jēzus bērnam nestajām ķēniņu dāvanām, nav apšaubāma.

Par austrumu ķēniņiem, kas devušies svētceļojumā, varētu uzrakstīt atsevišķu traktātu ar virsrakstu «Trīs ķēniņu brīnišķīgie likteņi». Tautas iztēle par tiem saau­dusi brīnišķīgas fantastikas pilnus nostāstus. Šajā ziņā ievērību pelna arābu apokrifiskā evaņģēlija sīriešu ver­sija. Tajā stāstīts, ka reiz Persijas debesīs parādījies eņ­ģelis zvaigznes veidā, kuras spozme mirdzējusi pār visu zemi. Ļaudis sastājušies uz savu māju sliekšņiem, lai apbrīnotu spožo debess parādību. Uguns un zvaigžņu pie­lūdzēji, ķēniņi, karavadoņi un priesteri, tērpušies savās viskrāšņākajās drānās, sapulcējušies, lai noturētu ap­spriedi. Priesteri, kad tos lūdza izskaidrot šo parādību, atbildējuši: «Piedzimis ķēniņu ķēniņš, dievu dievs, gais- mības gaismība.» Un tad ceļā sūtīti trīs ķēniņdēli, lai aizvestu dāvanas dievišķīgajam bērnam.

Tālākajā stāstījumā šis sacerējums atkārto kanonis- kos evaņģēlijus, tos papildinādams tikai ar vienu detaļu. Marija ciemiņiem uzdāvina jaundzimušā bērna autiņus. Mājās atgriezušies, ķēniņdēli iemet autiņus degošā ugunskurā, lai pierādītu, ka tā ir svēta relikvija. Un patiesi, liesmās tie nesadeg, un visai tautai par lielu prieku autiņus pēc sārta izdzišanas izņem no sprikstīm pilnīgi neskartus.

Jāatgādina ne visiem zināmais fakts, ka zintnieku vai ķēniņu skaits šajās leģendās laiku gaitā svārstījies. Ro­mas katakombu freskās mēs redzam grupas, kas sastāv no diviem, četriem un sešiem zintniekiem, bet sīriešiem un armēņiem to ir pat divpadsmit. Tikai ar laiku viņu skaits nostabilizējās uz trim, droši vien saskaņojoties ar trim Noas dēliem — semītu ciltstēvu Semu, krāsaino tautu priekšteci Hamu (tāpēc viens no trim zintniekiem ir nēģeris) un eiropiešu senci Jafetu. Aptuveni 8. gad­simtā zintnieki tiek paaugstināti par ķēniņiem un tiem piešķirti Kaspara, Melhiora un Baltasāra vārdi. Piebil­dīsim vēl, ka šo ķēniņu šķietamās mirstīgās atliekas uz­glabājas Ķelnes katedrālē. 4. gadsimtā tās it kā esot at­vestas no Persijas uz Konstantinopoli, pēc tam uz Mi­lānu, bet beidzot 1161. gadā ar ķeizara Fridriha Barba- rosas gādību novietotas Ķelnes katedrālē.

Vēl nepieciešams atbildēt uz jautājumu, kā šī aiz­kustinošā, Vecās derības tekstos sakņotā leģenda siže­tiski tikusi sasaistīta ar Persiju. Sī problēma ir pārāk sarežģīta, lai šeit kaut vai īsumā to apgaismotu. Tāpēc aprobežosimies tikai ar norādi uz dažiem šīs mīklas as­pektiem.

Vispirms jāatceras, ka persiešu valdnieks Kīrs atbrī­voja ebrejus no Bābeles gūsta un pat palīdzēja tiem at­jaunot Jeruzalemes templi. Sā iemesla dēļ daži ebreji uzskatīja, ka Kīrs ir svēto rakstu apsolītais mesija. Lie­lāka nozīme tomēr ir tam, ka persiešu reliģija dziļi ietek­mēja jūdaismu. Atgādināsim no persiešu reliģijas izrie­tošo duālisma koncepciju un ar to saistīto ticību, ka pa­saule sastāv no eņģeļiem un velniem, no debesīm un el­les, no labā un ļaunā elementiem, kas cīnās savā starpā un ko persieši personificējuši Arimana un Ormuzda tēlos.