EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Irānas reliģijas reformators Zaratustra pasludināja, ka pēc diviem mazākas nozīmes pestītājiem (tāpat kā Jēzus parādījās pēc Jāņa Kristītāja) nāks lielais cilvēces pestītājs Suasinats, kurš atbrīvos cilvēci no ļaunuma va­ras. Šīs izsenās ebreju simpātijas pret persiešiem pār­mantoja jūdeokristieši, tās pauda arī Matejs, iedomāda­mies, ka dievišķīgā bērna godinātāju vidū nedrīkstēja trūkt draudzīgās Persijas pārstāvis.

Jāatceras ari kāds cits, vēl svarīgāks pamatojums le­ģendai par trim ķēniniem. 1. un 2. gads tā, baznīcas literatūras ziedu laikos, Romas impērijā s! pri pieauga Austrumu un Ēģiptes reliģiju ietekme, jo sevišķi per­siešu saules dieva Mitras kults, kurš masveidā guva pie­kritējus karaspēkā un aristokrātu vidē un kuru atbalstīja pat daži ķeizari. Jau Pompeja laikā, 67. gadā p. m. ē., Romā pastāvējušas Mitras cienītāju draudzes, bet jo se­višķi plašu izplatību šis kults guva Antoninu un Severu valdīšanas gados, līdz 4. gadsimta beigās tas kļuva par svarīgāko reliģiju nekristiešu pasaulē. Diokleciāns oficiāli pasludināja Mitru par atjaunotās Romas impērijas aiz­bildni.

Mitra, kā jau teicām, bija persiešu reliģijas refor­matora Zaratustras dievs, bet zintnieki — šā -kulta pries­teri. Mateja versijā skaidri iezīmējas apoloģētiska ten­dence, kuru izraisīja nepieciešamība aizstāvēt kristietību pret ienaidniekiem un nopulgotājiem, kā arī tieksme parādīt, ka Jēzu par pestītāju atzinuši tik visvarena kulta pārstāvji, kāds tajos laikos bija mitraisms.

Daži pētnieki vērš uzmanību uz noteiktu politisku notikumu, kurš savā laikā plaši atbalsojās Romas impē­rijā un tāpēc varēja kļūt par tiešu papildu dzenuli Ma­tejam viņa treju ķēniņu idejas izstrādē. Šo notikumu ap­raksta romiešu vēsturnieki Plīnijs Vecākais, Tacits, Sve­tonijs un Dions Kasijs. 66. gadā Romā ieradās Armēnijas ķēniņš Tiridats, lai godinātu Neronu. Ķēniņa svītas zeltā mirdzošie tērpi, kā arī pasakainās dāvanas, kādas ekso­tiskais valdnieks pasniedza Neronam, neizdzēšami iespie­dās tautas atmiņā. Katoļu Bībeles zinātnieki gan no­liedz, ka šis notikums būtu ietekmējis Mateju, jo, pēc viņu domām, evaņģēlijs uzrakstīts pāris gadu pirms Ti- ridata vizītes, t. i., laikā no 51. līdz 60. gadam. Taču vē­lākie zinātniskie pētījumi noskaidrojuši, ka Mateja evaņ­ģēlijs radies tikai ap 80. gadu, tātad vairāk nekā desmit gadu pēc Tiridata vizītes.

Tomēr atgriezīsimies vēl pie mīļajiem lopiņiem — vērša un ēzeļa. Apolcrifiskajā evaņģēlijā, kas nosaukts par «Pseidomateju», lasām, ka ari šie dzīvnieki godinā­juši Jēzus bērnu, lai piepildītos Jesajas pravietojums: «Vērsis pazīst savu saimnieku, un ēzelis sava kunga sili. . .» (Jesajas grām., 1:3).

Tā kā mēs esam nokļuvuši pasaku un iztēles val- stibā, vērts izmantot gadījumu, lai iegrieztos kādā no ve­cākajām Romas bazilikām — «Santa Maria Maggiore», kura kopš neatminamiem laikiem ir visas kristiešu pa­saules svētceļotāju mērķis. Tur galvenajā altārī tiek uz­glabāta Betlēmes silīte, kurā esot atdusējies Jēzus bērns. Katra mēneša 25. dienā relikviju izliek publiskai apska­tei, bet ziemsvētku vakarā to svinīgā procesijā nes vis­apkārt dievnamam.

Noskaidrots, ka relikvija sastāv no pieciem olīvkoka fragmentiem, ko satur kopā metāla sloksnes, pie kam uz vienas no tām atklāts nobružāts uzraksts grieķu valodā, kura cilmi attiecina uz laiku no 7. līdz 9. gadsimtam. Pilnīgi droši noskaidrot relikvijas vecumu nav izdevies, jo koka daļas ar oglekļa C14 metodi netika pārbaudītas. Zināms tikai tas, ka pirmo reizi inventāra sarakstos si­līte parādās 11. gadsimtā, tātad laikmetā, kad notika re­likviju masveida ražošana. Sajā pašā sarakstā figurē vēl kāda cita relikvija, un proti, «derības šķirsts», kas mūs paskubina uz dziļām pārdomām arī par Jēzus silītes au­tentiskumu.

Tā kā runa ir par ziemsvētkiem, neklātos, ja mēs no­klusētu svēto Nikolaju, šo svētku populāro figūru ar Niklāva, Klāva, Santa Klausa vārdu, kam zināms sa­kars ar mūsu Sala tēti. Pēc nāves viņš pieredzējis visai mainīgu un vētrainu likteni, līdz beidzot piedzīvoja ga­līgu neveiksmi. Pie tā vainīgs pāvesta Pāvila VI dekrēts, kurš no svēto nomenklatūras izsvītroja gandrīz 200 vār­dus, jo izrādījās, ka tie vai nu eksistējuši tikai ļaužu iztēlē, vai arī šādu vai citādu apsvērumu pēc nav pel­nījuši svētā goda.

Ar svēto Nikolaju tik ļauni gan nav bijis, jo viņš patiešām bija dzīvojis. Tikai laikam viņš nebūs pelnījis svētā godu, ja jau pāvests viņam šo titulu atņēmis. Ni­kolajs patiesībā bijis vienkāršs bīskaps Likijas ostas pil­sētā Mirrā (jeb Listrā), no kurienes, kā jau mēs zinām, Pāvils devies braucienā uz Romu kā gūsteknis («Apus­tuļu darbi», 27:5). Nikolajs miris 4. gadsimtā, lai pēc nāves uzsāktu pilnīgi jaunu dzīvi. Sākumā viņš kļuva par Likijas zvejnieku un jūras braucēju aizgādni, bet vēlāk tika paaugstināts par Grieķijas un cariskās Krie­vijas aizbildni.

KRĀSAINU ATTĒLU SĒRIJA

Matiass Stomers. Gani sveic Jēzus bērnu.

Paolo Veroneze. Trīs gudrie no austrumu zemes sveic Jēzus bērnu.

Tintoreto. Jāņa Kristītāja dzimšana.

Manteņa. Svētā ģimene.