EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

No šā stāstījuma pirmoreiz uzzinām, ka Marijas ve­cāki bijuši Joahims un Anna, ka viņa piedzimusi pēc tam, kad mātei ilgus gadus nav bijis bērnu, bet tad pa­rādījies eņģelis, kurš pasludinājis Marijas drīzu pie­dzimšanu. No trešā līdz divpadsmitajam mūža gadam Marija — nav zināms, aiz kāda iemesla — uzturējusies Jeruzalemes templī, kur viņu kā dūju ēdinājis eņģelis. Kad pienācis laiks Mariju izdot pie vīra, priesteri sākuši meklēt viņai par aizbildni kādu vecāku atraitni no iz­raēliešu vidus, «lai netiktu apgānīts dieva mājoklis». Iz­vēle kritusi uz Jāzepu, kurš bijis jau krietni gados. Drusku vēlāk notikusi «pasludināšana». Kad atklājies, ka Marija ir mātes cerībās, viņa kopā ar Jāzepu nodota augstā priestera tiesai un attaisnota tikai pēc kaut kādas tuvāk nepaskaidrotas «pārbaudes ar ūdeni». Stāstījuma turpinājums mūs noved jau līdz notikumiem, kas saistīti ar Jēzus piedzimšanu Betlēmē.

Svarīgāka tomēr ir kāda cita tēze, pie kuras vēl līdz mūsu dienām pieturas oficiālais katoļu Bībeles skaidro­jums. Pēc šīs versijas, «Jēzus brāļi» patiesībā bijuši viņa brālēni no mātes puses. Šo tēzi vispirms izvirzīja baznīcas rakstnieks Hieronims. Savā polemiskajā sace­rējumā «Pret Helvidiju» (387.) apoloģētiskā kaismē viņš apgalvo, ka «Jēzus brāļi» nav bijuši ne Marijas, ne Jā­zepa bērni no iepriekšējās laulības. To māte bijusi cita Marija, Jēzus mātes radiniece, Kleopas jeb Alfeja sieva, kura pieminēta Jāņa evaņģēlijā: «Bet pie Jēzus krusta stāvēja viņa māte, viņa mātes māsa, Marija, Kleopas sieva, un Marija Magdalēna» (19:25).

Jaunajā derībā trim cilvēkiem ir Jēkaba vārds, un to vidū ir ari viens no divpadsmit apustuļiem — «Jēkabs Alfeja dēls» (viņa tēvs dēvēts arī grieķiskajā Kleofasa jeb Klopas vārdā). Un tieši šo Jēkabu katoļu baznīca identificē ar «tā kunga brāli» Jēkabu.

Šeit tūlīt jāpiebilst, ka Jaunā derība nedod nekāda pamata šādai identifikācijai. «Apustuļu darbos» ir pants, kurš kā uz delnas parāda, ka tolaik pavisam skaidri viens Jēkabs atšķirts no otra. Tajā lasām: «Un tur no­nākuši, viņi uzkāpa augšistabā, kur mēdza uzturēties

Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Filips un Toms, Bartolomejs un Matejs, Jēkabs Alfeja dēls un žēlots Sī­manis, un Jūda, Jēkaba dēls. Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievietēm un Mariju, Jēzus māti, un ar viņa brāļiem» (1:13—14).

Arī citi evaņģēlisti dēvē Jēkabu, Jāzepu, Sīmani un Jūdu par Jēzus «brāļiem» un uzskata tos noteikti par viņa miesīgiem brāļiem, nevis par pusbrāļiem vai brālē­niem, pieminēdami viņus kopā ar Jēzus māti Mariju un Jāzepu, bet nekad ar Mariju Kleofasa sievu, Šeit daži piemēri:

«Un nonācis savā dzimtenes pilsētā viņš tos mācīja viņu sinagogā, tā ka tie brīnījās un sacīja: «No kurienes šim tāda gudrība un tāds spēks? Vai tad viņš nav nam­dara dēls? Vai viņa māte nav Marija un viņa brāļi Jē­kabs un Jāzeps, un Sīmanis, un Jūda? Un vai nav visas viņa māsas pie mums? No kurienes tad šim viss tas?»» (Mateja ev., 13:54—56).

«Vai viņš nav namdaris, Marijas dēls, un Jēkaba un Jāzepa, un Jūdas, un Sīmaņa brālis, un visas viņa māsas nav šeit pie mums?» (Marka ev., 6:3).

«Bet viņa māte un brāļi atnāca pie viņa un nevarēja viņam klāt tikt ļaužu dēļ. Un viņam deva ziņu un sa­cīja: «Tava māte un tavi brāļi stāv ārā un grib tevi re­dzēt»» (Lūkas ev., 8:19—20).

Jau vienā no kristietības visvecākajiem avotiem, Pā­vila vēstulē galatiešiem, sastopamies ar līdzīgu apzīmē­jumu. Lūk, ko mēs tajā lasām: «Tad, trīs gadus vēlāk, es nogāju uz Jeruzalemi iepazīties ar Kēfu (Pēteri) un pa­liku pie viņa piecpadsmit dienas. Kādu citu apustuli es netiku redzējis, bet tikai Jēkabu, tā kunga brāli» (1:18— 19).

Nosaukdams Jeruzalemes draudzes galvu Jēkabu par «tā kunga brāli», Pāvils nevarēja domāt, ka tas ir Jēzus pusbrālis vai pat brālēns. Viņš savu vēstuli taču bija sūtījis uz Galatiju, turienes ticības brāļiem, kuri dzīvoja tālu no Jeruzalemes un neorientējās turienes kristiešu radnieciskajās attiecībās. Vai viņš šādā gadījumā galatietiešus būtu ar tām iepazīstinājis tik miglainā un divdo­mīgā veidā, it kā tīšuprāt pūlēdamies — tā izteicies viens no Bībeles zinātniekiem — padarīt tās neskaidrā­kas?

Ja Pāvils savā vēstulē uzrakstīja «tā kunga brālis» un neko vairāk nepiebilda, tad loģika liek domāt, ka viņš par Jēkabu patiesi runājis kā par Jēzus miesīgo brāli. Pretējā gadījumā viņš taču savu informāciju par Jēzus un Jēkaba radniecību būtu precizējis, pieminēdams, sa­cīsim, Mariju Kleofasa sievu kā Jēkaba māti, vai arī pie­bilzdams, ka Jēkabs bijis Jāzepa dēls no iepriekšējās laulības.