EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Doktrināli strīdi par šo teoloģisko problēmu risinājās arī starp dominikāņu un franciskāņu ordeņiem. Šā jau­tājuma izlemšanai sasauktais koncils Bāzelē turpinājās divus gadus saspringtā asu strīdu un domstarpību gai­sotnē. Kad beidzot 1439. gadā uzvaru guva uzskats, ka šķīstā ieņemšana atbilstot katoļu ticībai un kristiešu reli­ģiskajām jūtām, oficiāli protestēja Parīzes universitāte, kuru tajā laikā uzskatīja par visnopietnāko autoritāti ka­toļu teoloģijas jautājumos. 1854. gadā pāvests Pijs IX ar speciālu bullu («Ineffabilis Deus») šķisto ieņemšanu proklamēja par obligātu kristietības dogmu.

Taču patiesībā nevar uzskatīt, ka tas būtu baznīcas birokrātijas un teoloģijas teorētiķu triumfs. Viņi bija tikai ticīgo masu noskaņojuma rezonatori un pauda to, ko vienkārši ļaudis jau kopš laika gala bija izjutuši savā sirdī. Izzūdot dievišķīgās mātes pagānu kultam, pa­stiprinājās prasība pēc kādas citas mātišķas vidutājas starp viņiem un dievu, pēc cilvēkiem tuvāk stāvošas gā­dīgas un iecietīgas vidutājas, pie kuras varētu meklēt patvērumu un mierinājumu grūtos brīžos.

Svētās jaunavas Marijas pielūgsme izpaudās ne tikai cildenos mākslas sasniegumos — glezniecībā, tēlniecībā, mūzikā un dzejā, bet arī tādās formās, kas šodienas gau­mei jau liekas visai apšaubāmas.

Šā cildinājuma dziļi cilvēciskas, patiesi aizkustinošas pēdas atrastas Remsijas abatijā Hentas grāfistē Anglijā. Remontējot klostera baznīcu, aiz freskām virs ieejas jau­navas Marijas kapellā atklāja nišu, kurā atrada ap 850 gadu vecu rozi, kas simbolizēja Mariju. Tā bija jau pa­visam satrunējusi un pelēkā pelnu krāsā, taču saglabā­jusi savus apveidus un bija atšķiramas pat atsevišķas smalkās ziedlapas. Arheologi domā, ka, klostera baznīcu ceļot, kāds no mūrniekiem alcis šādi apliecināt savu kluso cildinājumu dievinātajai Marijai. Šis sūtījums, kas nāk no tālas pagātnes — no 12. gadsimta sākumiem, pie­rāda mums, cik dzīvs vienkāršo ļaužu masās bijis Ma­rijas kults.

Lai šī aina būtu pilnīgāka, der vēl pieminēt, ka Mari­jas kulta Eiropas centrā, Loreto pilsētiņā Vidusitālijā, ticīgie dziļi godina mazu, primitīvi celtu namiņu, kurā pēc nostāstiem kādreiz esot mitinājusies Jēzus māte. Eņ­ģeļi šo mītni 1295. gadā brīnumainā kārtā no Nacaretes pārnesuši uz Itāliju.

Esam pārliecinājušies, ka par Marijas reālo dzīvi mēs zinām gaužām maz. Evaņģēlisti viņu piemin tikai starp citu, īsās epizodēs, pavisam miglainā skatījumā. Izņemot leģendārās Jēzus dzimšanas ainas, kā arī kāzu dzīres Kanā, kur Marija saka pāris sievišķīgas padevības pil­nas frāzes, visur citur evaņģēlijos viņa nebilst ne vārda, it kā būtu mēma.

Tāpat mums nav noteikti zināms, kad un kur Marija šķīrusies no šīs pasaules. Pastāv divas tradīcijas, kuras viena otru izslēdz, tāpēc tām ir niecīga vēsturiska vēr­tība. Pirmā apgalvo, ka Marija mirusi 52. gadā Jeruza­lemē un apglabāta netālu no Ģetzemanes dārza. Otrā ir fantastiskāka. Tā vēstī, ka apustulis Jānis, kura aprūpē Jēzus mirstot nodevis savu māti, paņēmis to līdzi uz Efesu, kur viņa dzīvojusi vēl ļoti ilgi, jo mirusi tikai as­toņdesmitajā mūža gadā. Dīvaini tomēr šķiet tas, ka Pā­vils, kurš trīs gadus uzturējās Efesā, un tātad viņam tur būtu vajadzējis Jēzus māti sastapt, savās vēstulēs par to neieminas ne ar pušplēstu vārdu. Vai patiesi būtu iespē­jams, ka viņš tik demonstratīvi nevērīgi izturētos pret pestītāja māti?

Savā laikā slavenā mūķene, pareģotāja un stigmatiķe Katrīna Emeriha (1774.—1824.) savos redzējumos rekon­struējusi visu Marijas dzīvi un uzrādījusi Efesā vietu, kur Marija it kā esot pavadījusi sava mūža pēdējos ga­dus. Tad katoļu garīdznieku grupa devās uz Efesu, lai, sekojot mūķenes norādījumiem, atrastu šo namiņu. Pēc ilgiem arheoloģiskiem meklējumiem tie atklāja kādas nelielas celtnes atliekas, kas, pēc viņu pārliecības, at­bilda gaišreģes aprakstiem. Mājiņu atjaunoja, līdzās uz­cēla nelielu viesnīcu un paziņoja pasaulei par izdarīto atradumu. Drīz vien izplatījās ziņas par šeit notikušām brīnišķīgām izdziedināšanām, un turp bariem sāka plūst svētceļotāji. Svētās jaunavas Marijas debesbraukšanas dienā 15. augustā tur tiek rīkoti speciāli svinīgi dievkal­pojumi ar procesijām.

Tomēr teologi nespēja samierināties ar faktu, ka Ma­rija būtu mirusi dabiskā nāvē tāpat kā jebkurš parasts cilvēks. Viņa taču bija dieva māte un nevarēja būt pa­dota dabas likumiem, viņas ķermenis nevarēja satrūdēt. Tāpēc, balstīdamies uz apokrifisku, tātad baznīcas no­raidītu sacerējumu ciklu «Transitus Mariae», viņi izvir­zīja ,aizkustinošu versiju, ka Marija, lūk, esot gan mi­rusi dabiskā nāvē un paglabāta Ģetzemanes dārzā, taču acīmredzot tās miesa uzņemta debesīs, jo, atrokot viņas kapu, tur nav atrastas nekādas mirstīgas paliekas, bet tikai svaigu, itin kā pirms neilga brīža noliktu rožu puš­ķis.

Marijas debesbraukšanas diena vispirms ieviesta tikai austrumu baznīcā un arī ne agrāk kā 4. gadsimtā. Un vajadzēja paiet vēl diviem gadsimtiem, iekāms Romas katoļu baznīca uzņēma šos svētkus savā liturģiskajā ka­lendārā.