EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

Mēs jau ierunājāmies par to, cik ārkārtīgi reti Jāzeps ir pieminēts Jaunās derības tekstos. Pat tādos gadījumos, kad evaņģēlisti savā stāstījumā nonāk līdz Jēzus ģime­nei, viņi neko nesaka par ģimenes galvu. Pirmajā vietā allaž ir Marija un viņas dēli, atsevišķos gadījumos arī meitas.

Bībeles pētnieki izvirzījuši visdažādākos minējumus par to, kas noticis ar Jāzepu, ja viņš tik vienprātīgi tiek noklusēts. Piemēram, Dāvids Strauss runā par trim iespē­jām, un proti, ka Jāzeps «vai nu agri miris, vai nav pie­kritis dēla vēlākai darbībai, vai arī tradīcijā noklusēts aiz dogmatiskiem apsvērumiem, jo saskaņā ar kristoloģi- jas vēlāko doktrīnu viņš nevarēja būt īstais Jēzus tēvs». Visu to apsverot, tomēr liekas, ka pirmais pieņēmums būs visticamākais. Jāzeps taču varēja vienkārši nomirt, un Marija palikt atraitnēs.

Kad īsti tas būtu noticis? Kā mums stāsta Lūka, Jē­zus divpadsmit gadu vecumā slepšus bija aizlavījies no saviem tuviniekiem un atgriezies Jeruzalemē, kur templī spīdējis ar savu gudrību. Vecākiem, kas bija ceļā uz Nacareti, vajadzējis griezties atpakaļ, lai sameklētu dēlu. To atradusi, Marija teica: «Mans dēls, kāpēc tu mums to esi darījis? Redzi, tavs tēvs un es, mēs tevi ar sāpēm esam meklējuši» (2:48).

Tātad, ja ticam Lūkam, tajā laikā Jāzeps vēl bijis starp dzīvajiem. Viņš laikam būs nomiris īsi pirms evaņ­ģēlijos aprakstītajiem notikumiem. Jēzus tad jau bija pieaudzis vīrietis un izmācījies namdara amatu, tātad jau pāris gadu droši vien bija nostrādājis tēva darb­nīcā. Dibinoties uz šādiem apsvērumiem, varam apgalvot, ka atmiņas par tēva nāvi ģimenē vēl bijušas dzīvas.

Visjaunākos Jēzus brāļus Jāzepu, Sīmani un Jūdu mēs pazīstam tikai pēc vārda. Acīmredzot tie bijuši pa­rasti caurmēra cilvēki un stāvējuši tālu no visa, kas risi­nājās ap vecāko brāli.

Toties par Jēkabu mēs zinām diezgan daudz. Astoņ­padsmit gadu viņš atradās kristiešu Jeruzalemes draudzes priekšgalā un kā ortodoksālā jūdaisma piekritējs stingri sekoja, lai viņa vadītā sekta iekļautos vispārējos jū­daisma ietvaros. Tāpat zinām, ka viņam bija liela auto­ritāte visā Jeruzalemes sabiedrībā. Kad Jēkabu nomē­tāja ar akmeņiem, ebreju vidū izcēlās tāds sašutums, ka Romas prokurators šās eksekūcijas vaininieku Ana- niju II atcēla no augstā priestera amata. Pat ebreju vēs­turnieks Jozefs Flāvijs, kurš pats bija Mozus reliģijas piekritējs, aizstāvēja Jēkabu un nosodīja Ananijas var­darbību.

Pateicoties baznīcas vēsturniekam Eisebijam, kurš mums saglabājis plašus fragmentus no bojā gājušās «Hē- gesipa dienas grāmatas» (180.), mēs uzzinām vēl citas, ārkārtīgi interesantas detaļas. Pēc šīm ziņām, Jēkabs jau mātes klēpī bijis svētais, vēlāk devis nazīrieša zvērestu un tāpēc neesot dzēris ne vīnu, ne citus reibinošus dzē­rienus un tāpat gaļu neesot ne mutē ņēmis. Nekad viņš neesot apcirpis matus, citiem redzot neesot ne mazgājies, ne ieziedies ar olīvu eļļu. Jēkaba ceļgali esot bijuši tik aprepējuši kā kamielim, jo caurām dienām viņš templī stāvējis, ceļos nometies, lai no dieva izlūgtos piedošanu par savu tuvāko grēkiem.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka ilgi saglabājusies at­miņa par šo vienreizēji spilgto personību kristiešu vidū.

Jau pieminētais Hēgesips apgalvo, ka vēl viņa laikā, t. i., ap 180 gadu un apmēram simt gadu pēc notikušās eksekūcijas (62.), ļaudis devušies svētceļojumā pie Jē­kaba kapa, kas atradies turpat viņa mocekļa nāves vietā, netālu no tempļa. Eisebijs pat stāsta, ka Jeruzalemē rā­dīts bīskapa krēsls, uz kura savā laikā sēdējis Jēkabs.

Nazīriešu zvērests bijis stingrs. No kvēlajiem ticī­gajiem, kuri šo zvērestu devuši, prasīts nesaudzīgs askē­tisms un liela pašaizliedzība. Šajā ziņā Jēkabs vairāk līdzinājies Jānim Kristītājam nekā Jēzum un nepavisam jau Pāvilam, kurš neatzina askētismu un dzīvoja tādu pašu normālu dzīvi kā jebkurš cits Romas impērijas pil­sonis.

Daži Bībeles pētnieki izvirzījuši hipotēzi, ka nosau­kums «nacarieši» cēlies no senebreju nazīriešiem, bet ne no Nacaretes pilsētiņas. Saskaņā ar šo koncepciju Jē­kabs vadījis organizētu nazīriešu grupu, kas sastāvējusi no 120 cilvēkiem. Jēzus dzīves laikā viņš neesot ticējis brāļa misijai, bet pēc Jēzus nāves kļuvis par kristietī­bas piekritēju, pārnācis tās pusē ar visu savu nazīriešu grupu un, pateicoties savai autoritātei, automātiski kļuvis par Jeruzalemes kristiešu draudzes galvu. Tiesa, citi Bī­beles pētnieki gan domā, ka tā drīzāk bijusi esēnu grupa, taču, ņemot vērā izplūdušās robežas starp tā laika ebreju sektām un mesiānisko ideoloģiju, jāatzīst, ka savs pa­matojums ir abiem viedokļiem.