EVAŅĢĒLISTU STĀSTI

1950. gadā pāvests Pijs XII pasludināja Marijas de­besbraukšanu par baznīcas dogmu. Taču jaunā dogma, neskaitot mutvārdu tradīciju, nevarēja balstīties ne uz vienu rakstu avotu, izņemot apokrifiskos. Tādēļ par katru cenu vajadzēja sameklēt kādu pieturas punktu kanonis- kajos evaņģēlijos. Pēc pienācīgi brīvas interpretācijas tam noderīga izrādījās viena vienīga vieta, un proti, Jāņa atklāsmes grāmatas 12. nodaļas sākums, kas skan šādi: «Pie debesīm parādījās liela zīme: sieva saules tērpā, mēness apakš viņas kājām un viņai galvā div­padsmit zvaigžņu vainags. Viņa bija grūta un brēca dzemdēšanas sāpēs un mokās.»

Viens no vismīklainākajiem tēliem Jaunajā derībā ir Jāzeps, Jēzus tēvs. Matejs un Lūka viņu piemin savos ģenealoģiskajos sarakstos un nostāstos par Jēzus dzim­šanu, bet tālāk par viņu vairs nebilst ne vārda. Vēl dī­vaināk ir tas, ka Marka un Jāņa evaņģēlijos, tāpat «Apustuļu darbos» un Pāvila vēstulēs Jāzeps vispār nav minēts, it kā autori neko nezinātu par viņu.

Jo savādāk tas ir tāpēc, ka Jāzepa loma Jēzus dzīvē nav bijusi nekāda niecīgā. Ja mēs ticam Matejam, tad tā kunga eņģelis Jēzus piedzimšanu pasludināja tieši vi­ņam, bet nevis Marijai. Turklāt, lai nu būtu kā būdams, Jāzeps taču bija Jēzus audzinātājs bērnības gados, vien­alga, vai uzskatām viņu par īsto, vai arī tikai par audžu tēvu. Tomēr vissvarīgākais ir tas apstāklis, ka viņu dēvē par Dāvida pēcteci tiešā līnijā, un tātad no vina ir atka­rīga teorija par Jēzus izcelšanos no ķēniņa dzimtas. Ma­tejs un Lūka taču tieši šajā nolūkā sastādīja savus ģe­nealoģiskos sarakstus, lai to pierādītu skeptiķiem un mazticīgajiem.

Diemžēl viņi to darīja katrs uz savu roku, neatkarīgi viens no otra. Un rezultāts bija tāds, ka Jaunajā derībā ir divas atšķirīgas ģenealoģijas, kuras vairāku paaudžu posmos viena otru izslēdz un līdz ar to zem jautātāja zīmes nostāda visu ciltsrakstu vēsturisko vērtību. Šo at­šķirību pasvītrošanai pietiek, ja mēs aizrādām, ka Mate­jam Jāzeps ir Jēkaba dēls, bet Lūkam — Eļa dēls. Tur­klāt jau pats par sevi fakts, ka Jēzus ciltsrakstus Lūka aizsāk ar pašu Ādamu, precīzi no paaudzes paaudzē no­saukdams vārdā visus viņa priekštečus, liecina par šīs ģenealoģijas fantastisko raksturu. Te prātā nāk vārdi no pirmās vēstules Timotejam, kuros pseido-Pāvils saviem ticības brāļiem Efesā aizrāda, ka nav ieteicams «nedz nodoties bezgalīgām pasakām un cilts rakstiem, kas vai­rāk ierosina prātošanu, nekā kopj dieva draudzi ticībā» (1:4). Acīmredzot cilts sarakstu sastādīšana tajā laikā bi­jusi modes lieta, un arī abi evaņģēlisti nav spējuši tai pretoties.

Par līdzīgām pretrunām nebūtu ko brīnīties. Ar tā­dām mēs jau vairākkārt esam sastapušies un sastapsimies arī turpmāk, tā ka zināmā mērā varam sacīt, ka tās ir Jaunās derības neatņemama sastāvdaļa.

Jau sliktāk ir tas, ka Matejs un Pāvils izrāda apbrī­nojamu iztēles un loģiska ieskata trūkumu vienā no vis­svarīgākajiem kristietības jautājumiem. Kā mēs redzē­jām, Jēzus ķēnišķīgo cilmi viņi atvasina no tēva Jā­zepa, aizmirsdami, ka pēc viņu pašu pasludinātās «šķīs­tās ieņemšanas» Jēzus nevarēja būt Jāzepa dēls ar miesu un asinīm un līdz ar to nenāca no Dāvida cilts. Šis pār­steidzošais konsekvences trūkums tik svarīgā jautājumā izskaidrojams laikam ar to, ka evaņģēlisti, pūlēdamies par katru cenu pierādīt, ka Jēzus personā piepildījušies Vecās derības pravietojumi, tai skaitā arī par viņa pie­derību pie Dāvida cilts, galu galā paši nomaldījušies savos nostāstos.

Jau kopš kristietības ēras pirmajiem gadsimtiem da­žiem teologiem šī aplamība loģiskajos secinājumos ne­bija pa prātam, un viņi lika lietā visu savu ekseģētisko kazuistilcu, lai šo kliedzošo pretrunu izskaidrotu. Starp citu, tika izvirzīts pavisam negaidīts arguments, ka

Marija esot bijusi tuva radiniece Jāzepam un līdz ar to arī viņas dzīslās tecējušas ķēniņu dzimtas asinis.

Sniegt dokumentālu pamatojumu šai tēzei tomēr bija daudz grūtāk. Visā Jaunajā derībā nav neviena panta, kas kaut vai netieši šo tēzi atbalstītu. Tāpēc vajadzēja iesniegties vēl tālākā pagātnē, līdz pat senebreju levi- rāta tiesībām. Tās nosacīja, ka bezbērnu atraitnei jāiziet par sievu pie mirušā vīra brāļa vai kāda cita viņa radi­nieka. Marija gan nebija atraitne, bet arī šajā ziņā tika izdomāts sevišķs piegājiens. Viņa, lūk, esot bijusi «meita mantiniece» un kā tāda pakļauta šim pašam likumam. Ja nu Marija izdota par sievu Jāzepam, tad viņai vaja­dzējis būt tā tuvai radiniecei.

Visai šai argumentācijai ir skaidrs sofisma zīmogs, jo tā balstās uz tīru izdomu. Nekur rakstītos avotos nav ne mazākā norādījuma, kas ļautu mums noticēt, ka ebreju tiesībās pastāvētu speciālam likumam pakļauta «meitu mantinieču» kategorija un ka Marija pie tādas piede­rētu.

Toties pavisam noteikti zinām, ka nevienam tā laika ebrejam pat prātā nebūtu nācis savu cilmi atvedināt no sieviešu dzimuma priekštečiem. Semītu sabiedrībās, kas dibinājās uz tēva tiesībām, cilmi nosacīja vienīgi pēc vīriešu kārtas priekštečiem. Sievietēm šajos ciltsrakstos nebija tikpat kā nekādas nozīmes.